Jāsaimnieko tā, lai pašiem interesanti, uzskata Krimuldas pagasta saimniecības “Lejaslīves” saimnieki. Saimniecībā ir sava bišu drava un biškopības inventāra darbnīca, tiek audzēti sparģeļi un gaļas liellopi, kā arī tiek uzņemti tūristi. “Lejaslīvēs” vairākas saimniekošanas nozares tiek attīstītas ar domu, lai ir mazāks risks, ja vienā jomā ies sliktāk, pārējās palīdzēs noturēties. “Pamatnodarbošanās mums ir lauksaimniecība, dažāda, turam bites drusciņ, drusciņ audzējam sparģeļus, kādas 20 Hailanderu govis. No visa pa druskai,” ar savu saimniecību iepazīstina saimnieks Atis Vallis. Vispirms saimnieki aicina doties skatīt bišu dravu, lai arī šis gads lauksaimniekiem ir bijis ļoti kaprīzs, “Lejaslīvēs” vērtē, ka medus raža tomēr ir laba. “Ļoti laba būs, nekāda vaina, varbūt tumšāks gan ir nekā citus gadus, jo vairāk izsvīduma tajā karstumā, kad nebija mitruma, bija sauss, tāpēc ir tāds biezāks, labāk glabāsies, stiprāks, intensīvāka garša.”
Izrādās – bites te ne tikai dara savu ierasto darbu, bet, kā stāsta saimnieks Atis Vallis, palīdz arī izzināt arī apkārtējās vides kvalitāti. “Te divi stropi piedalās INSIGNIA pētniecības projektā, tāds sabiedrības iniciatīvas projekts, kur katru nedēļu tiek paņemti paraugi uz mikroplastmasu, putekšņu paraugi, ko pēc tam tālāk analizē pa visu Eiropu, cik daudz ir kaut kāds piesārņojums.”
Iepriekšējos gadus “Lejaslīvēs” pētītas pesticīdu atliekvielas ziedputekšņos, kas varētu būt rapša laukā. “Novietojām stropus pie liela rapšu lauka, kur lauksaimnieks pēc noteikumiem veica apstrādes ar insekticīdiem un secinājumi ir tādi, ka putekšņos varbūt ir sākotnēji pārsniegtas kaut kādas devas, tātad putekšņus varbūt nevar vākt pirmo nedēļu pēc miglošanas, bet nektārā nav nekādas atliek vielas, jo šis nektārs izdalās no iekšpuses, no auga sulām, tas netiek tieši iespaidots.”
Biškopība saimniecībā bija pirmā saimniekošanas nozare. Lai to attīstītu, saimnieki realizējuši arī vairākus projektus, lai iegūtu Eiropas Savienības atbalstu, celta noliktava, gādāta tehnika. Eiropas atbalsts lieti noderējis, attīstot biškopības inventāra ražošanu. “Šeit ir “Raganas rāmju rūpnīca”. Tā mēs saucam, jo jau praktiski rūpnieciskos apjomos te ražojam rāmīšus ar pusautomātiskām iekārtām, tepat Latvijā būvētas, ar Eiropas atbalstu nopirktas, pusautomātiskas, precīzas, ātrdarbīgas. Viss sākās ar to, ka pašam vajadzēja apkāres daudz, vajag rāmīšus, vajag stropus, no galdnieka nopirktie īsti nederēja, jo stropam ir specifika, cits mikroklimats, liels mitrums iekšā, citas lietas ir jāņem vērā. Tad, pētot vecos rasējumus, sākām paši taisīt, nu jau var teikt, ka rūpnieciskos apjomos.”
Šobrīd biškopības inventārs no “Lejaslīvēm” ceļo pa visu Latviju, biškopji novērtē tā kvalitāti, kas ne vienmēr ir ievestajiem stropiem vai rāmīšiem. “Līstītes mums ir biezas, kārtīgas, līdz ar to rāmis sanāk izturīgāks, ilgmūžīgāks, un tas, ka ražots šeit, no mūsu pašu materiāliem, ar mūsu pašu darbaspēku, nodokļi paliek šeit, tā ir tā mana sirdslieta, ka vajag visu darīt šeit un pašiem.”
Bet biškopība un biškopības inventāra izgatavošana nav vienīgās saimniekošanas nozares “Lejaslīvēs”. Pavasaris te atnāk ar sparģeļu ražu. Sparģeļu audzēšana, kā stāsta saimniece Lelde, te aizsākās pirms astoņiem gadiem un ar katru gadu to stādījumi paplašinās. “Sparģeļi ir interesanti vietējiem iedzīvotājiem. Protams, tas nav kartupelis, ko var uzglabāt nedēļām un mēnešiem ilgi. Sparģelis ir tas produkts, kas jārealizē pēc iespējas ātrāk, jo tad tam ir visvairāk vitamīnu un ir visgaršīgākais. Nesūdzamies par noieta tirgu. Sparģeļi tiek audzēti bioloģiski. Likās, – ko tur kaut ko ķīmiķot, ja varam produktu audzēt tīru un dabīgu. Tas ir jāēd svaigs. Ja tu no dobes to plūksi ar kaut ko apsmidzinātu, tas īsti neiet kopā ar to, ko mēs paši gribētu ēst, tādēļ to, ko gribam paši, to piedāvājam arī citiem.”
Bet nu dodamies skatīt vienu no pēdējām saimnieku realizētajām iecerēm un tā ir gaļas liellopu audzēšana. “Ideja par govīm man radās nejauši. Ja pirms tam man kāds būtu teicis, ka man būs govis, es teiktu, nē, nekad mūžā, kādas govis, bet pēc ceļojuma uz Sāremā, kur redzēju, ka viņas tik skaisti nogana to piejūras zālienu, likās, cik tas ir interesanti un dabiski. Tad arī radās tā doma, ka arī mēs varētu pamēģināt, jo mantoju no sava tēta zemi, kas bija sākusi jau aizaugt ar krūmiem, šis likās tāds labs veids, kā sakopt teritoriju.”
Ar saimniekiem runājam arī par to, kāpēc ir tik dažādas saimniekošanas jomas, – vai nebūtu vieglāk pievērsties tikai kaut kam vienam. “Lai samazinātu riskus tomēr, ja laikapstākļu dēļ neaug sparģeļi, tad ir kaut kas cits, kas papildina to mūsu saimniekošanu, tāda tā ideja. Ja ir dažādākas nozares, tad izlīdzinās tas risks, “savu viedokli pauž saimnieks Atis.
Saimnieki arī uzskata, ka jāizvēlas ir tās saimniekošanas jomas, kas pašiem arī interesē, stāsta Lelde: “Ir jābūt radošam, gribošam kaut ko darīt, gribošam meklēt kaut ko jaunu, meklēt kaut kādus risinājumus, tā, lai pašiem būtu gan stimuls darboties, gan arī prieks no tā, ko tu dari. Galvenais jau ir tas gandarījums, par to, ko tu dari.”
To, ka atkal ir jaunas ieceres, apliecina arī pļavā uzceltais viesu namiņš, kurš domāts ikdienas steigas nogurdinātajiem pilsētniekiem. Jāteic gan, ka tūrisms “Lejaslīves” jau arī nav svešs, te viesi var braukt un iepazīt darbu bišu dravā, bet septembra otrajā sestdienā te notiek ikgadējās Medus dienas.
Foto: Freepik; ilustratīvs
