Daudzi autobraucēji uzskata, ka profesionāla un droša automobiļa vadīšana ir tad, kad nokārtoti CSDD eksāmeni. Teorētiski tā, protams, ir, taču praktiski pat ne tuvu. Plika teorija un pārdesmit stundas pie stūres ir tikai aisberga redzamā daļa. Viss pārējais pie mums atnāk ar laiku un mērķtiecīgu mācību procesu.
Protams, būtu lieliski, ja jaunie autobraucēji apzinīgi pēc autoskolas absolvēšanas pieteiktos drošas braukšanas kursos, kur pieredzējuši pasniedzēji ar autosporta pieredzi ne tikai izstāsta, bet arī parāda un ļauj visu paveikt pašam. Diemžēl tādu ir maz, ko dāsni ataino ceļu satiksmes negadījumu statistika.
Nevienam nebūs pārsteigums, ka liela daļa smagu un ne tik smagu negadījumu notiek, piedodiet, pašu autobraucēju stulbuma dēļ. Savādāk nenosauksi neadekvātos apdzīšanas manevrus ceļu līkumos, pret kalna vai izteikti sliktas redzamības apstākļos. Un tieši frontālās sadursmes ir tās, kas rada vissmagākās sekas – ievainojumi, sakropļojumi un pat nāve. Visu to, no kā normāls cilvēks mēģina izbēgt jebkuriem viņam zināmiem paņēmieniem. Kā vēsta sena dzīves gudrība – nebaidās tikai garīgi nelīdzsvarots cilvēks.
Pastumjot malā tos, kas paši meklē nelaimi un dara visu iespējamo, lai to ātrāk atrastu, jāatzīst, ka ne mazāk smagos negadījumos iekļūst tie, kuriem gluži vienkārši trūkst zināšanu un pieredzes. Te vietā būtu pāršķirstīt skolas laika fizikas grāmatas un atcerēties visu par inerci, centrbēdzes spēku un daudzus citus elementārus fizikas likumus. Tos pašus, par kuriem savulaik smējāmies un šķendējāmies, ka šis murgs reālajā dzīvē noderīgs nevar būt nekad un nekur. Var! Dāmas un kungi – viss, kas saistīts ar auto vadīšanas prasmēm, pilnā mērā balstās uz tiem pašiem savulaik neapgūtajiem fizikas likumiem.
Viens no biežākiem satiksmes negadījuma veidiem ir izslīdēšana no ceļa. Un ne uz apledojuša vai apsniguša ceļa, bet jaukā vasaras dienā, kad visam vajadzētu būt vislabākajā kārtībā. Kā zinām no policijas ziņojumiem, tad visbiežāk tas beidzas ar ietriekšanos kokā vai, kas vēl ļaunāk, ieslīdēšanu ūdenstilpē. Kā likums šādi negadījumi notiek straujos ceļa līkumos, lai gan traģiskām sekām pilnīgi pietiek ar laidenu un pārredzamu pagriezienu.
Šī ir viena no raksturīgākajām kļūdām, ko pieļauj autovadītāji pat ar prāvu pieredzi – nepareiza un nepārdomāta ceļa līkuma izbraukšana. Arī auto sacensību trasēs šis uzdevums nav pats vieglākais, taču atšķirībā no speciālas trases koplietošanas ceļos ir ierobežotas iespējas izmantot konkrētai situācijai piemērotāko trajektoriju. Ja ceļš ir gana noslogots, tad šādu iespēju nav vispār!
Drošas braukšanas speciālisti nodarbībās māca, ka ceļu līkumos svarīgākais ir tajā ne tikai iebraukt, taču no tā arī ar godu izkļūt. Vispirms jau, protams, tā ir atbilstoša un droša ātruma izvēle. Ja pārlieku ātri iestūrējam līkumā, tad inerce dara savu un vairāk par tonnu smagais automobilis gluži loģiski centīsies turpināt kustību taisnā vektorā. Kā līkumā iebrauksi, tā pa taisno arī aizbrauksi, tādēļ ļoti svarīgi ir inerces spēku samazināt.
Jāatceras, ka bremzēt līkumā nepavisam nav laba doma un auto atkal aizslīdēs taisni. Izbraucot ceļa līkumu mums jāpiebremzē pirms tā uz taisna ceļa posma, nodrošinot ātruma un vilkmes samazināšanos. Savukārt tad, kad esam aptuveni līkuma viducī, varam paātrināties, palīdzot centrbēdzes spēkam izvadīt automobili no līkuma un nodrošināt turpmāku taisnvirziena kustību.
Izklausās vienkārši, saprotami un pat primitīvi, taču teorija vien ir tikai puse no uzvaras. Šāda braukšanas maniere jāapgūst praksē, tā jāizjūt un jāpieņem kā absolūto patiesību. Tieši tāpēc šīs divas darbības jāpielieto katru reizi, kad ceļā pamanām līkumu. Iesākumā pēc iespējas mazākā ātrumā, lai nesavārītu ziepes mācību procesā. Vēlāk tam vajadzētu kļūt par ikdienu un pietiekami drošu manevra veikšanu, lai iekļautos konkrētajās vietās atļautajā maksimālajā ātrumā.
Otra, ne mazāk svarīga iemaņu kārta ir prasme rīkoties ar bremžu pedāli un stūri. Arī te bieži ikdienas autobraucējs apjūk un dara visu pretēji loģikai. Gan jau katrs būs saskāries ar situāciju, kad autobraucējs šķēršļa priekšā dzelžaini iespiež bremzes pedāli un nekustīgi iekrampējas stūres ratā. Fizika ir nepielūdzama un šādos gadījumos ir neizbēgama sadursme ar šķērsli. It īpaši, ja tas notiek pie lielāka ātruma – kaut vai pie tiem pašiem atļautajiem 90 kilometriem stundā.
Visbiežāk šādas situācijas ir tad, kad uz ceļa ne lūgts, ne gaidīts, iznācis kāds meža dzīvnieks. Tas šausmu pilnais brīdis, kad autovadītājs un dzīvnieks skatās viens otram acīs, kamēr automobilis turpina slīdēt taisni kā tīkliņzeķu aizmugurējā vīlīte.
Gandrīz visi mūsdienu automobiļi ir aprīkoti ar ABS jeb bremžu pretbloķēšanas sistēmu. Šis elektroniskais asistents nodrošina automobiļu riteņu kustības palēnināšanos, taču ne to nobloķēšanos vienā pozīcijā, kas neizbēgami pārvēršas slīdēšanā un inerces gaviļu pilnā uzvarā. Taču arī ABS nespēj pilnībā nodrošināt īsu un spēju bremzēšanas ceļu, vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzi autobraucēji izvēlas arī vasarā lietot ziemas apstākļiem izstrādātas riepas.
Ekstrēmas un drošas braukšanas instruktori iesaka izmantot tā dēvētā “aļņu testa” principu. Atšķirībā no parastās bremžu sistēmas, ABS pilnā mērā pieļauj darbību ar stūri arī bremzēšanas laikā. Tas nozīmē, ka tuvojoties bīstamajam šķērslim mums vienlaikus jāspēj gan bremzēt, gan ar stūres palīdzību novirzīt automobili no bīstamā objekta.
Arī šī ir viena no ikdienas manipulācijām, kura katram autobraucējam būtu jāapgūst līdz stadijai, kad par to nav jādomā. Gluži tā pat, kā mēs pilnīgi automātiski pārslēdzam pārnesumus vai ieslēdzam pagrieziena rādītājus, arī šīm kustībām jānotiek pirms vēl esam paguvuši nobīties.
Doties ielās vai ceļos, lai spodrinātu savas braukt prasmes ir diezgan riskants pasākums. To neiesaka neviens drošas braukšanas instruktors un pasniedzējs. Tādēļ labākais risinājums ir atrast “neapdzīvotu” laukumu, kas nav pakļauts kopējai satiksmei, kur netraucēti apgūt nepieciešamos meistarības knifus.
Starp citu, pareizu ceļu līkumu izbraukšanas taktiku mēs varam lieliski apgūt kompaktā “čūskas” izbraukšanā, jo princips ir tieši tāds pats un darbības ar pedāļiem arī.
Labs autobraucējs ir tāds autobraucējs, kurš ir ne tikai pašpārliecināts par savām spējām un talantiem, bet kurš patiešām nerada draudus ne sev ne visiem apkārtējiem. Viens no visefektīvākajiem braukšanas apmācības veidiem nenoliedzami ir specializētas drošas braukšanas skolas, kuras palīdz esošajiem un topošajiem šoferiem saprast un izprast visu to, kā tas patiesībā darbojas. Un arī Latvijā šādas skolas, protams, ir atrodamas!
