Tālajā 1924. ceturtajā gadā kādā klusā un nomaļā Āgenskalna ieliņā bērni rotaļājās tieši ielas vidū. Rotaļājās ar zirgāboliem – bumbuļiem, kas allaž paliek aiz zirdziņa, kad tas labi pieēdies auzas. Viena no rotaļām bija skaitīt, cik zirgu pajūgi tajā dienā aizklidzinās pa raupjo granīta bruģi.

Jau 1974. gadā šīs pašas klusās ieliņas malā uz namdurvju kāpnēm sēdēja mazs puisēns, gaidot mammu pārnākam no darba. Zirgu pajūgu vairs nebija, taču arī auto satiksme nesanāca nekāda dižā. Ja paveicās, tad dienas laikā garām aizauļoja padsmit automobiļi, no kuriem lielākā daļa bija kravas, kas parasti rudeņos izvadāja apkārtējiem iemītniekiem malku vai kūdras briketes.

Un, visbeidzot 2024. gads. Tā pati iela, tās pašas namdurvis ar pakāpieniem, tikai tagad sākumskolas puišelis stāv ielas malā ar smagu mugursomu un gaida, kad uz brīdi aptrūksies nebeidzamā automobiļu straume un zēns varēs šķērsot brauktuvi, lai nokļūtu mājās.

Simts gadi, un izmaiņas teju vai neiedomājamas. Klusajā smilšu ieliņu rajonā, kur agrāk uz pārdesmit ēkām varēja saskaitīt vienu zirgu, divus stumjamos ratiņus un piecus velosipēdus, tagad katrā pagalmā krustu šķērsu sablīvēti desmitiem auto, kuri gaida savu kārtu aiztraukties pa seno bruģi.

Dzīve un laikmets diktē savus noteikumus, tāpēc ikdienas ritms kļuvis simtiem reižu straujāks. Lai tam izskrietu līdzi, nepieciešams kāds ātrs un mobils transporta līdzeklis. Taču vai tam noteikti jābūt personīgam?

Sabiedriskais transports, protams, Latvijā eksistē, taču tas nebūt nav tik iekārojams, lai atrisinātu visas prasības un vajadzības. Tas ir gana dārgs, ne īpaši ātrs un pavisam ne mobils. Tāpēc moderns cilvēks meklēs citus mobilitātes rīkus. Un, protams, atradīs!

Taksometram nav nekādas vainas. Turklāt alternatīva ir gana liela, lai apmierinātu visas gaumes. Tiesa gan, vairums Latvijas, un jo vairāk Rīgas iedzīvotāji ir lielos apjomos saklausījušies par negodprātīgiem taksometru vadītājiem, par skaļu Krievzemes dziedoņu priekšnesumiem un skaitītāju, kurš no Āgenskalna līdz Vecrīgai pamanās uzgriezt pāris desmitus eiro. Vēl jo vairāk ne katrs pasažieris grib veldzēties aktīvās sarunās, kas ātrāk vai vēlāk noved līdz politikai. Iespējams tieši visu šo iemeslu dēļ taksometrs kā transporta līdzeklis kļūst popularitātes ziņā tik pat neinteresants kā trolejbuss vai tramvajs.

Naudas ekonomijas nolūkos daudzās Latvijas pilsētās varam izmantot taksometru pakalpojumus, kas koordinējami ar mobilā telefona aplikācijas palīdzību. Ērti, jo vēl pirms brauciena precīzi zināmas kopējās izmaksas, taksometra ierašanās brīdis un plānotais ceļā pavadāmais laiks. Šajā gadījumā atliek vien samierināties ar cilvēcisko faktoru, jeb autovadītāja klātesamību. Visādi citādi nekāda vaina – pat somu palīdzēs iecelt un izcelt no bagāžnieka. Secinājums: ar telefona aplikāciju kontrolējamie taksometra pakalpojumi ir gana droši, gana ekonomiski un gana mobili.

Maiņas automobiļi, kas pēdējā laikā pārņēmuši ielas un ceļus ir vēl labāks risinājums, ja spējam sekot līdzi savai rīcībai un samierināties, ka braucamrīks nav mūsu privātīpašums. Diemžēl arī te darvas karote ir lielāka par medus mucu. Vispirms jau ne katrā Latvijas pilsētā šāds pakalpojums ir pieejams. Otrkārt, tā kā maiņas automobiļu atrašanās vietas ir ierobežotas, var nākties vaigus sviedros aulekšot līdz tuvākajam pieejamam spēkratam. Rezervējot auto braucienam tiek atvēlētas vien zināmas minūtes, lai nokļūtu pie braucamrīka. Ja nē, tad katra minūte pārvēršas centos, bet centi banknotēs.

Izmantojot šo alternatīvu jābūt īpaši uzmanīgam, jo tikt pie neparedzētiem izdevumiem nevajag īpaši piepūlēties. Atliek kaut vai aizmirst telefona aplikācijā pabeigt braucienu, lai samaksāt var nākties diezgan pamatīgu žūksnīti.

No otras puses maiņas auto it mobilitātes paraugs un etalons! Tu sēdi siltumā un sausumā parasti visnotaļ tīkamā automobilī, kurš noteikti pavisam jauns. Tu vari izvēlēties maršrutu, kurš tīkamāks tavai mākslinieka vai topogrāfa dvēselei. Tu vari piestāt pie veikala, taromāta vai pakomāta, nemeklējot katru reizi jaunu nomas auto. Un tas viss par samērā sakarīgu atlīdzību, kas noteikti ir vismaz puse no taksometra izmaksām.

Starp citu, ja maiņas automobilī ceļā dodamies divatā vai pat ģimenes pulkā, tad brauciens galu galā izvērtīsies lētāks par sabiedrisko transportu. 

Maiņas skrejriteņi ir īpašs stāsts. Tos ienīst gandrīz visi kājāmgājēji. Tos neieredz visi autobraucēji. Tos ir gatavi uzspridzināt sētnieki un ar tiem nevēlas draudzēties pat velosipēdisti.

Nevajadzētu aizmirst, ka no šā gada 1. janvāra ieviestas izmaiņas Ceļu satiksmes noteikumos, tāpēc kurš katrs vairs nevar trenkāt elektrisko stāvdrāzi pa ietvi, brauktuvi un zaļo zonu. Jaunie noteikumi paredz, ka no 2024. gada 1. janvāra visiem elektroskrejriteņu vadītājiem līdz 17 gadu vecumam jālieto aizsargķivere, bet pēc šī vecuma sasniegšanas aizsargķiveres lietošana ir ieteicama. Iedzīvotājiem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) atļauts pārvietoties ar velosipēdu vai skūteri tikai ar derīgu vadītāja apliecību.

Elektroskrejriteņu vadītājiem ir aizliegts vest citu pasažieri vai kravu, bet maksimālais braukšanas ātrums, ar kādu atļauts pārvietoties ielās ir 25km/h. Braukt atļauts gan pa gājēju ietvi, ņemot vērā, ka gājējiem tiek dota priekšroka, gan pa brauktuvi tajās vietās, kur maksimālais braukšanas ātrums automašīnām nepārsniedz 50kilometri stundā.

Lai cik ērti un mobili būtu šie maiņas skrejriteņi, visi augstāk minētie noteikumi attiecas arī uz tiem. Un ja reiz ir noteikumi, tad noteikti kāds gribēs pārliecināties par to izpildi. Sods, tā teikt, nav nekāds brālis!

Un tomēr, ja nelīst lietus, nav lietots alkohols un ir prasmes noturēt līdzsvaru, pilsētā maiņas skrejritenis ir pats mobilākais transporta līdzeklis. Ar salīdzinoši mazām izmaksām varam nokļūt teju vai jebkurā pilsētas malā visnotaļ īsā laika sprīdī. Vai tā ir alternatīva personiskajam automobilim? Diemžēl tikai teorētiski.

Lauku vai rajonu iedzīvotājiem visi augšminētie mobilitātes alternatīvas varianti vēl ilgi būs neaizsniedzams pakalpojums. Savukārt pilsētniekam kāda no iespējām var būt visnotaļ noderīga. Lai arī kuru no šiem mobilitātes risinājumiem mēs izvēlētos, mums atkritīs sadistiski sāpīgais jautājums – kur pilsētā atstāt auto?

Viena lieta, ja piestājam ielas malā, lai uz neilgu brīdi apmeklētu mums nepieciešamo iestādi, uzņēmumu vai tirdzniecības vietu. Ja dodamies uz darbu, kur astoņas stundas nodosim bikses un svārkus nežēlīgai divkaujai ar biroja krēslu, tad viena darba diena sabiedriskā maksas stāvvietā varētu izrādīties dārgāka, kā tās pašas darba dienas ienākumi. Vien atliek izvēlēties sev atbilstošāko risinājumu un pasargāt sevi no liekiem tēriņiem, bet visus apkārtējos no vēl viena kūpoša dīzeļa!