Ģimene no Ukrainas stāsta, kā iejutusies Latvijā

Lidija Barnička ar savām divām meitām Karīnu un Mariju bija viena no pirmajām, kura no kara šausmām Ukrainā patvērumu atrada Kuldīgā. Viņa jau te dzīvo vairāk nekā nedēļu, ir iejutusies jaunajos apstākļos. Šodien meitas pirmo reizi devās uz bērnudārzu, bet Lidija uz jauno darbu.

Kuldīgā ir saules pieliets rīts. Sešgadīgajai Karīnai un četrgadīgajai Marijai no Ukrainas šī ir pirmā diena bērnudārzā “Cīrulītis”. Ar to viņas jau nedaudz iepazinušās iepriekšējā dienā, bet kā visi bērni mammu gaidīs atgriežamies pēcpusdienā. Lai sagādātu krāsainu prieku visiem, mamma Lidija līdzi iedevusi balonus, savukārt bērni, gaidot abas ukraiņu meitenes, zīmējuši sirsniņas. Bērnudārza vadītāja atzīst, ka šonedēļ vēl redzēs, kā labāk iesaitsīt meitenes ikdienā, šobrīd viss nepieciešamais izdarīts. “Veiksmīgi sakārtojās, ka mums ir auklīte, kas beigusi krievu skolu Kuldīgā, ko pielikām papildus mazākajai meitenei, bet lielajai meitenei kolektīvā, kas runā krieviski, ir grupiņā bērni, kas ģimenē runā krieviski,” stāsta Inguna Krebse, PII “Cīrulītis” vadītāja.

Meitām šī ir pirmā diena bērnudārzā, Lidijai – pirmā darba diena. Viņa ir biroja administratore un būs atbildīgā par Ukrainas bēgļu koordinēšanu Kuldīgas novadā. “Lai viņi saprastu, kur jāvēršas, es būšu kā informācija pieejamā veidā viņu valodā – ukraiņu un krievu, jo runāju abās valodās. Tā būs ukraiņu informēšana par dažādām lietām,” saka Lidija Barnička, patvēruma meklētāja no Ukrainas.

Sākumā darbs atrasts komunālajā saimniecībā pie apzaļumošanas, bet mentore meklējusi atbilstošāku nodarbošanos Lidijas izglītībai. Viņai ir divas augstākās izglītības, kuras izmantotas Kijevā, strādājot ministrijā. Lidija ir no Kijivas. Bēgļu gaitās devās jau kara otrajā dienā, tad vēl cerējusi, ka varēs nepamest Ukrainu, bet palikt laukos Vinnicas apgabalā, tomēr karš strauji tuvojās, bija jāizlemj, kur doties. Vīramāte ieteikusi Kuldīgu, jo te dzīvo viņas jaunības dienu draudzene. Pēc gara un nogurdinoša ceļa Lidija nonāca savā mītnes vietā – Kuldīgas sporta skolas dienesta viesnīcā. “Mums ir tradīcija, ka sagaida ciemiņus ar maizi un sāli. Mūs sagaidīja ar cepumiem un dāvanām. Tas bija tieši laikā! Bērniem atnesa flomāsterus, zīmuļus, zīmējumu burtnīcas. Viņas uzreiz sāka zīmēt,” saka Lidija Barnička.

Kuldīgā ir iespēja no kara piedzīvotājām šausmām atgūties arī baseinā. Lidija atzīst, ka meitenes par to bijušas īpaši priecīgas, jo Ukrainā peldēt iemācījušās pat ātrāk nekā staigāt, viņa jokojot saka. Pirmais cilvēks, kas palīdzēja saprast Latvijas dažādu dienestu kārtību, bija mentore Nadija Strazdiņa, kas pati nākusi no Ukrainas, bet Kuldīgā dzīvo jau daudzus gadus. “Man nebija informācijas. Tagad ir visas man nepieciešamās vajadzības. Man ir ārsts, iedeva talonus ēšanai, ir, kur dzīvot. Pirmo dienu es jutos diskomfortā - sēdēju un raudāju. Man bija bail uz ielas iziet. Nadijai uzrakstīju, ka vajag psihologu - uzreiz sadabūja,” stāsta Lidija Barnička.

Pamazām Lidija iejūtas arī sabiedriskajā dzīvē, ir pārsteigta, ka tik īsā laikā jau pabijusi interesantos un dažādos pasākumos. Tāpat viņa gaida, kad varēs sākt mācīties latviešu valodu.


#SIF_NVZ2022

Foto: Freepik