Pēdējā laika skaļākie notikumi Latgalē saistās ar padomju pieminekļu gāšanu un vietvaru, jo īpaši – Daugavpils vadības pretošanos šim lēmumam. Tomēr šie notikumi neraksturo visu daugavpiliešu viedokli un noskaņojumu. Par to ReTV pārliecinājās sarunās ar vairākiem šīs pilsētas iedzīvotājiem. 

Vladislava Romanova dzimusi Daugavpilī, viņas dzimtā valoda ir krievu valoda. Pašlaik viņa dzīvo Rīgā, bet uz dzimto pilsētu ik pa laikam brauc apciemot vecākus un vecvecākus. Viņa stāsta: “Es pavadu ceļā četras stundas, un man ir iespēja uzreiz izjust kontrastu, būtībā jau iekāpjot autobusā Rīga-Daugavpils. Vai vilcienā Rīga-Daugavpils. Kad es iebraucu Daugavpilī, uzreiz pazūd latviešu valoda. Arī es automātiski pārslēdzos no latviešu valodas uz krievu valodu.”

Vide Daugavpilī esot pilnīgi citāda nekā Rīgā, saka Vladislava. Nelatviska, iespējams, Latvijai ne visai draudzīga. Veidojot savu filmu par šo pilsētu, Vladislava sastapusies arī ar atšķirīgām patriotisma izpausmēm: cilvēki biežāk saka, ka esot Daugavpils, nevis visas Latvijas patrioti. Taču šī tendence neesot visaptveroša, jo netrūkstot arī ļaužu, kuri dedzīgi iestājas par citādu Daugavpili. Vladislava Romanova: “Tas ir tas, kas mani iedvesmo, jo šiem cilvēkiem ir tāds kā iekšējais motors. Neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, ne uz kādām provokācijām, problēmām, viņi iet uz priekšu un nes uz priekšu savu vīziju par Daugavpili, vīziju par savu patriotismu, savu lojalitāti.”

Kāpēc tik maz zinām par šādiem cilvēkiem? Vladislava uzskata – tā varētu būt mediju vaina, neproporcionāli un selektīvi pasniegtas informācijas rezultāts. Vienmēr skaļāk izskan negatīvas ziņas, piemēram, par pretošanos padomju pieminekļu gāšanai vai proputinisku stāju, citas vēstis atstājot ēnā. 

Savukārt daugavpilietis Jorens Dobkevičs vada starptautisku organizāciju, kuras darbinieki strādā ne tikai šajā pilsētā, bet arī Rīgā, Varšavā un Lisabonā un īsteno gan dažādus kultūras, gan medijpratības projektus Latvijā un citās valstīs. Daugavpili viņš raksturo ar angļu vārdu “safe place” – droša vieta, bet kā galveno mīnusu viņš min kritiskās domāšanas trūkumu. “Kara dēļ Latvijā esam nonākuši ļoti sarežģītā sociālā situācijā, esam nesagatavoti. Lai to visu novērtētu un aptvertu, šeit jāpadara milzu darbs. Ar to tad mēs arī nodarbojamies, lai saprastu, kas mēs esam, kur atrodamies. Jāspēj skaidri novērtēt, kas notiek. Jāprot analizēt informāciju, reflektēt un domāt. Skaidrs, ka mūsu reģionā padomju laikā neko tādu nemācīja un arī pēc tam neviens ar to nenodarbojās. Maz kas ir mainījies. Kā gribējām ticēt stiprajai rokai vai spēkam, kāda vēsturiska revanša iespējamībai, tā arī turpinām tam ticēt. Kritiskas, analītiskas, brīvas domāšanas ziņā te pašlaik ir strauji un ar steigu jāiet uz priekšu,” saka Jorens Dobkevičs, SO “New East” direktors, daugavpilietis.

Jāpaskaidro, ka arī Jorens tekoši runā latviski, bet šajā sižetā iekļauts intervijas fragments no kāda speciāla projekta, kas tiek īstenots svešvalodās. Tādēļ arī saruna ar vēl vienu īstenu Daugavpils patriotu Oļegu Burinski ir krieviski. Agrāk viņš vairāk nodarbojies ar biznesu, tagad esot fitnesa un kultūrisma aktīvists, darbojies arī politikā, vietējo vidū labi zināms, pretrunīgi vērtēts atklātās valodas dēļ. “Kā pie mums? Karojam ar vietējiem impēristiem, rašistiem. Karojam sekmīgi. Daugavpils mainās, kļūst eiropeiskāka, mainās ļoti spēcīgi. Neliela atbalss vēl ir palikusi mūsu pašreizējā varā, kas spēja mobilizēt vatņiku elektorātu. Nekas! Tik un tā Daugavpils kļūs par Eiropas pilsētu, jo lielas pārmaiņas notiek. Protams, Latvijas mērogā mēs atpaliekam. Ja salīdzina Daugavpili ar Rīgu, mēs it kā esam prokrieviskāki, bet, vērtējot ilgākā laika posmā, te notikušas milzīgas pārmaiņas.”

Burinskis uzskata, ka Daugavpils šodien ir tāda, kāda Rīga bija pirms 10-15 gadiem, taču viss liecinot par to, ka otrā lielākā Latvijas pilsēta attīstībā galvaspilsētu panāks.