Laiks, kad bērns pamet vecāku mājas, tiek uzskatīts par iziešanu patstāvīgajā dzīvē. Organizācijā, kas apkopo Eiropas Savienības valstu statistiku, noskaidrots vidējais vecums, kad jaunieši atstāj ģimenes mājas. Dati ir pārsteidzoši!
Jaunieši Latvijā vien 26,7 gadu vecumā, kā mēdz teikt, pārstāj sēdēt vecākiem uz kakla – tā liecina “Eurostat” apkopotie dati.
Cik gados tad būtu pieņemami iziet no ģimenes mājām un uzsākt patstāvīgu dzīvi? “Līdz 18 gadiem, es uzskatu, ka pa māju. Es arī savus bērnus ātrāk nelaidīšu kā 18 gados projām,” saka rūjienietis Aivars.
“Man liekas, ka diezgan ātri aiziet projām. Nu, 23 gados. Daži, kas 18. Tur ir ļoti daudzi visādi apstākļi, ļoti atkarīgs no apstākļiem. Kā kurā mājā, kā kurā ģimenē,” pauž Lilita, cēsniece.
“Tas nav tāds vispārināms. Cik mēs esam dažādi, tik dažādi viedokļi. Mans viedoklis ir – pietiek jau, ka pamatskolu beidz. Mēs arī savā laikā – izlidojām, aizgājām dzīvē no pamatskolas,” pauž Andrejs, valmierietis.
“Mani jaunieši jau 16 gados jau bija projām – tehnikumā, un tad uzreiz bija atkal darbā,” pauž Inta, Burtnieku iedzīvotāja.
“Tas droši vien atkarīgs, kā audzināti ir bērni. Ja jau lutināti, tad jau diez cik agri viņi nevar,” saka Inta, valmieriete.
Daži iedzīvotāji, kuri no ReTV izvairās, vien īsi piebilst – gadiem nav nozīmes. Par ilgu dzīvošanu kopā ar vecākiem izskan arī atbilde – kāda vaina?! Pēc iespējas ilgāk jāturas kopā. “Tas jau tā kā memmes dēliņi. Memmīši visi tādi. Vecākiem uz kakla, tas ir... Nu, kamēr iziet skolu, institūtu kādu pabeidz. Kā vecāki arī skatās uz to visu?” saka Inta, valmieriete.
Pēc statistikas Latvija šajā ziņā ir Eiropas vidējā līmenī. Taču nevarētu teikt, ka šis vidējais vecums ir vienlīdzīgs. Tas variē – Dienvideiropas un Austrumeiropas valstīs, piemēram, Horvātijā, Slovākijā, Itālijā no ģimenes mājām izvācas vien 30 gadu vecumā, Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs agrāk – aptuveni 20 gados. “Viena no lietām, ko varam redzēt, ir tas, ka darba vietas paliek aizvien grūtāk pieejamas. Jauniešu nodarbinātība ir problēma visā Eiropas Savienībā. Kam atkal viens no iespējamiem cēloņiem ir tas, ka darbs aizvien vairāk no jauniešiem tiek pieņemts kā neapmaksāts. Mēs visi zinām par neapmaksātām prakses vietām,” saka Arturs Pokšāns, sociālantropolgs.
Arī kultūra, reliģija un materiālā labklājība ir iemesli, kādēļ jaunie cilvēki sāk paši savu dzīvi agrāk vai vēlāk. Par pieņēmumiem, kā slinkums un izlutināšana, pētnieks norāda – visdrīzāk tie ir stereotipi. “Sievietes pamet agrāk mājas nekā vīrieši. Skaidrojams ar iemesliem: viens ir tas, ka sievietes statistiski agrāk precas, kas noved pie tā, ka pamet vecāku mājas. Otra no hipotēzēm ir tā, ka atšķiras tas, kāda ir pieredze, paliekot mājās. Vīrieši mājas pieredz kā vietu, kur par viņiem rūpējās – pagatavo ēst, izmazgā drēbes, tad sievietes pieredz māju kā vietu, kur vēl jārūpējas par vecākiem, par māsu un brāli.”
Sociālantropologs piebilst – tendence jauniešiem pamest mājas aizvien pieaugušā vecumā Rietumu valstīs vērojama jau kopš astoņdesmitajiem gadiem.
