Latvija ir Eiropas dižkoku valsts. Ar savu koku bagātību esam otrie aiz Lielbritānijas. Līdz aizvadītā gada beigām datu sistēmā “Ozols” reģistrēti jau teju 14 800 un atklāti vairāk nekā 1400 jauni valsts nozīmes dižkoki. Viens no Latvijā pazīstamākajiem dižkoku pētniekiem Guntis Eniņš devās uz Lantes muižu Ropažos, lai padalītos ar savām zināšanām, kā pētīt kokus un kad tos varam saukt par dižkokiem. 

Andis Pikāns jau četrus gadus rūpējās par Lantes muižu, kas atrodas tikai 35 minūšu attālumā no Rīgas. Tā reiz ir piederējusi baronam Džeimam fon Volfam, vēlāk – Brangem ar ģimeni. Muiža pazīstama ar kritušo dižozolu, ko 1970. gadu sākumā Staņislavs Saliņš, kuru uzskata par dižkoku tēvu, bija izmērījis un nofiksējis. Pikāns: “Uz to brīdi Lantes dižozols bija trešais lielākais Rīgas rajonā. Mēs to saucam par olimpieti ar apkārtmēru 6,5 metri.”

Netālu no tā atrodas 350 metrus garā Barona aleja. Un viena no versijām ir, ka tā stādīta reizē ar Lantes muižas būvniecību. Pikāns: “Es domāju, ka alejai varētu būt aptuveni 150 gadu. Tad ir daļa koku, kuri jau ir sasnieguši dižkoku statusu. To es sapratu lasot Gunta Eniņa grāmatas, arvien vairāk interesējoties par dižkokiem.”

Dabas aizsardzības pārvalde alejā konstatēja četrus dižkokus un piecus kandidātu statusā. Savukārt Gunta Eniņa vizītes laikā viņš atklāja vēl vienu dižkoku – liepu. Pētnieks stāsta – par pareizu dižkoku pētīšanu viedokļi joprojām dalās. “Jāmēra ir metrs trīsdesmit no krūšu augstuma, man atbilst dobums, no zemes. Nevis kā tagad ir saputrots. Ministrijā ir kaut kāds stulbums. Uzrakstīts no sakņu kakla. Eiropā nemēra no saknēm. Redziet, es jau palikšu dinamisks. Tas ir kaitnieciski.”

Pētnieks nenoliedz, ka izmērīt dižkoku bez kļūdīšanās ir diezgan sarežģīti. Tāpēc tas pēc vairākiem gadiem ir jāmēra vēlreiz. Un ļoti iespējams, ka koks būs paaudzies. Eniņš mērīšanā izmanto spraudīti, ko jau daudzi iesaukuši par Eniņa knopku. Viņš atzīst – piedzīvotas vairākas reizes, kad nācies taisnoties par šādu metodi. Taču pētnieks saka, ka lielākais kaitējums dižkokiem ir zibens, tas kokos atstāj rētas. “Tā var būt sākot no pieciem centimetriem, 50 centimetriem, var būt visi pieci metri, ka puse no tā dižozola ir nosperta.”

Tāpēc ar koku zāģēšanu nevajadzētu steigties, kā reizēm daudzi mēdz darīt. Mazus zarus, kas jau krīt, ir nepieciešams zāģēt, savukārt, ja ir kāds liels nokaltis zars, tā esot bagātība un dabas vērtība. Jo, piemēram, tos var izmantot lielie putni, veidojot ligzdas. Latvijā bieži tas ir stārķis. Eniņš: “Stārķim jāpavada dienas lielākā daļa, tīrot savas spalvas. Vai stārķis tupēs uz zemes, uz akmeņa arī nē. Viņš to dara kokā.”

Dižkokiem ir arī kultūrvēstures, izglītojoša un zinātniska funkcija, kā arī liela nozīme vispārējās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.