Sācies rudens aveņu laiks. Pirms četriem gadiem tās audzēt sāka Jelgavas novada Vircavas saimniecībā “Mūsu avenes”, šajā darbā iesaistījusies visa ģimene.
Vircavas pagasta saimniecībā “Mūsu avenes” par ogu lasītāju trūkumu nesūdzas, kā stāsta saimniece Inta Romanova, tad gardās ogas te lasīt brauc ne tikai no Jelgavas vai tuvākās apkaimes. “Mums ļoti čakli strādā lasītāji, jo avenes gatavojas katru dienu. Tās ir jānolasa, mums ļoti forši cilvēki brauc lasīt.”
Vienīgi šī pavasara salnas un vasaras sausums viesis savas korekcijas. “Krūmi šogad ir ļoti zemi, kā es saku, šogad mums ir ļoti laba fitnesa zāle, jo visu laiku ir jāpieliecas, jāpietupjas, katrs zariņš jāpaceļ, ir ļoti zemas.”
Inta stāsta, ka ogas, ko nenolasa pircēji, tiek pārstrādātas. “Man ir meitas uzņēmums, kur viņa veic pārstrādi, tur gatavojam aveņu ievārījumu, aveņu sulu un aveņu pulveri, ko izmanto konditorejā, tie ir trīs galvenie produkti, ko no avenēm gatavojam.”
“Īstenībā avenēm Eiropā ir ļoti liels potenciāls,” – to, ka aveņu audzēšana ir perspektīva, uzsver Intas meita Dina Popluga. “Arī pēc statistikas šī nozare iet uz augšu, jo līdz šim tas galvenais pasaules nodrošinātājs ar avenēm bija Krievija, tagad, kad notiek visas šīs politiskās peripetijas un tas Krievijas tirgus vairs nav tik draudzīgs Eiropai, principā Eiropā veidojas tāds kā aveņu trūkums izejvielām.”
Ogas tiek audzētas neizmantojot ķīmiju, kaitēkļu atbaidīšanai lieti noderot Dinas uzņēmumā ražotais ķiploku hidrolāts. Bet tā kā pēc ražas nākas pļaut avenājus, tad arī tiem, kā stāsta Dinas vīrs Imants Poplugs, tagad ir rasts pielietojums. “Parasti tos lakstus izmeta, nebija izmantojami, izdomājām, ka varētu šķeldot. To var dobēs redzēt.”
Avenes te audzē pēdējos četrus gadus, pirms tam bija dārzeņi un zemenes, bet tad Intai nācās doties darbā uz ārzemēm, aveņu audzēšanai Inta kopā ar ģimeni pievērsās, atgriežoties Latvijā. “Tur baigi foršo pieredzi var iegūt, es biju drusciņ Anglijā un drusciņ Zviedrijā. Zviedrijā bija garāks laika periods, un tad es skatījos, kā viņi veido biznesu. Tā kā es esmu ekonomists, tas es visu laiku rēķināju, skaitīju un domāju, un bija par labu avenēm.”
Ieceri, audzēt avenes, atbalstīja arī Intas ģimene, stāsta meita Dina: “Mēs sēdējām vakarā pie kafijas galda, mammai bija doma, ka kaut ko vajag, arī mēs, ka vajag, tad kaut kāds tinkšķis uz avenēm nostrādāja. Mēs bijām par, ka piedalāmies.”
“2019. gadā iestādījām pirmās 2000 avenes, četras dažādas šķirnes, trīs šķirnes vasaras avenes un rudens avenes,” stāsta Inta Romanova.
Bet avenes iestādīt ir viens, klajā laukā jau tās neglabāsi, vajadzēja vietu, kur tās svērt, fasēt. “LADā mani uzrunāja, ka ir tāds atbalsts mazām lauku saimniecībām, uzsākot biznesu, tad doma bija, kāpēc es nevaru. Tā summa, ko piedāvāja, man tieši atbilda šai moduļu mājiņai, es to pasūtīju, lai man būtu noliktavas telpa, lai varētu fasēt. Projekts šogad ir pabeigts, un man ir vēl viens projekts. Mums bija pagājušo gadu mājas kafejnīcas, bija diezgan daudz apmeklētājum uznāca lietus, nav, kur cilvēkiem palikt, tad radās doma, ka mēs varētu šeit, aveņu laukā, uzcelt tādu kupolu, mēs saucam – kupols „Avene”, kur varētu paslēpties no lietus, veidot kādus seminārus, meistarklasītes, uzņemt tūristu grupas. Tā mēs šogad iesaistījāmies lauku tūrismā, pirmās grupas jau ir apmeklējušas, šeit bija arī pietura jaunajam pārim, viņi bija ļoti laimīgi, ka varēja divvientulībā pavadīt kādu pusstundiņu un nodegustēt mūsu avenītes.”
Šie abi ir Eiropas Savienības atbalstīti projekti un šo iespēju – iegūt finansējumu, Inta vērtē, kā ļoti būtisku. “Lai mazais lauksaimnieks varētu iedrošināties, uzsākt savu biznesu, ir ļoti liels atspaids Eiropas atbalsts, jo man kā pirmspensijas vecuma dāmai, bija liels izaicinājums uzsākt savu biznesu, ja man nebūtu šis atbalsts, es nezinu, kā būtu, bet tagad ir ļoti labi.”
Šī sezona, kas nāca ar salnām, sausumu, krusu un vētru, saimniekiem liek domāt arī par to, ka ir jābūt savam plānam arī priekšdienām. “Jūtot un lasot informāciju, ka klimats kļūst siltāks, ziemas siltākas, ka mainās, mēs iestādījām zīdkokus, iestādījām sausseržus, ko varbūt kāds šur tur audzē, bet kas Latvijai nav dominējošās kultūras, tagad mēs skatāmies, kas ar viņiem notiek, tas mums tāds mazais klimata pielāgošanās stūrītis, kur ir kaut kas citādāks.”
Kā lielāko savas saimniecības vērtību Inta Romanova vērtē ģimeni, ne reizi vien uzsverot – mēs esam komanda, jo kopā tiek ne vien strādāts, bet arī meklētas idejas turpmākajam.
To, ka kopīgā saimniekošana ir svarīga, domājot par bērniem, atzīst arī Intas znots Imants. “Bērniem parādīt, ko nozīmē darbs un ka nekas nenāk viegli, un nauda ir jānopelna, tātad – ierādīt darbu.”
“Es ceru, ka tas mums būs tā, kā Rietumeiropā ir moderni, ka ir tāds ģimenes pēctecības modelis,” tā saimniecības nākotni saredz Intas meita Dina. “Nododam tālāk šīs vērtības un lietas, pie kā strādājam.”
Foto: Freepik; ilustratīvs
