Sestās klases skolnieks - valmierietis Pēteris Kripans - no Pasaules čempionāta dambretē atgriezies ar zelta medaļu. Medaļas otrā pusē ir smags darbs - treniņi vairākas stundas dienā, treneru darbs un ģimenes atbalsts.
Pasaules čempionāts 64 lauciņu dambretē norisinājās Bulgārijā. Tajā piedalījās vienpadsmit valstu labākie spēlētāji; Latvijas izlasi pārstāvēja 26 sportisti. Viens no viņiem bija Pēteris Kripans, kurš kļuva par pasaules čempionu dambretes ātrspēlē un bronzas medaļnieku ātrajā spēlē, bet kopā ar komandu izcīnīja zelta medaļu komandu spēlē. Pēteris dambreti spēlē jau no pirmās klases. “Mani mamma aizveda netīšām uz dambreti, tāpēc, ka mani nebija kur likt. Es ar vectēvu biju spēlējis šahu. Šahs un dambrete ir ļoti interesanta spēle, jo tā attīsta prātu,” saka Pēteris Kripans, pasaules čempions dambretē.
Pētera Kripana panākumi pierāda, ka dambrete viņam padodas, bet, lai būtu sasniegumi, ir arī tam jāpatīk. Kā stāsta Pēteris, viņam patīk dambrete, jo daudz ir jāliek lietā prāts, bet kā jau visiem sportistiem nākas saskarties arī ar grūtībām un zaudējumiem. “Sākumā, kad piedalījos sacensībās, es daudz zaudēju, bet tagad es trenējos un tagad es vinnēju,” saka Pēteris Kripans.
Pasaules čempionātā bijis maz iespēju atvilkt elpu, jo sacensību dienās bija jāizvada vairākas spēles. “Pirmā diena bija pati grūtākā, jo tās sacensības notika gandrīz visu dienu - līdz pusdienām, tad mēs paēdām pusdienas, tad bija vēl četras spēles jāuzspēlē. Ar katru pretinieku bija jāizspēlē divas spēles, to sauc par mikromaču ar izlozes gājienu. Izcīnīju trešo vietu; bet pēdējā kārtā, ja es būtu vinnējis, es būtu pirmajā vietā, bet es nospēlēju ničā,” skaidro Pēteris Kripans, pasaules čempions dambretē.
Izcīnot Eiropas čempiona titulu, Pēteris devās uz Pasaules čempionātu kā viens no līderiem. Sportists stāsta, ka vissīvākie pretinieki bija tieši no kaimiņu valstīm - Igaunijas un Lietuvas. Liels nopelns čempiona titula izcīnīšanā ir arī visiem viņa atbalstītājiem.
Pasaules čempionātā līdzās bija arī Pētera mamma Ilze Ansone. “Protams, es kā mamma - esmu lepna. Viņš ir tik daudz ieguldījis šinī darbā, tik daudz panākumu, tāds gribasspēks. Uz Eiropas čempionātu mēs braucām, tad mēs vispār nezinājām, par ko ir runa, es neko no viņa vispār negaidīju. Protams, kad Eiropā viņš ieguva divas zelta medaļas un vienu sudraba, mēs sapratām. Viņu uzreiz uzaicināja uz Pasaules čempionātu, mēs sapratām, ka tur nebūs tā, ka nebūs. Protams, mainās spēlētāji, no citām valstīm atbrauc spēcīgi spēlētāji, arī tie treneri skatās, lai būtu valsts pārstāvji arī spēcīgāki puiši. Nu, jā, cerējām, ka būs. Es esmu lepna par to, ko viņš ir sasniedzis.”
Lai aizstāvētu savu čempiona godu arī turpmāk, Pēteris ir apņēmības pilns turpināt trenēties.
