Ziemassvētku gaidīšanas periods nereti tiek uzskatīts arī par labdarības laiku, kad cilvēki vēlas palīdzēt tiem, kam dzīvē nav veicies. Tomēr šogad gan globālo nemieru, gan pandēmijas rezultātā situācija labdarības un ziedojumu ziņā ir mazliet citāda. To izjūt arī organizācijas, kas ikdienā rūpējas par dzīvniekiem.

Dzīvnieku aizsardzības organizāciju darbība nereti balstās uz līdzcilvēku ziedojumiem. Talsu novada pašvaldība ir pārņēmusi dzīvnieku patversmes “Ausma” darbību, to apsaimniekojot ar SIA “Mellers” palīdzību. Bet ar pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem pietiek vien mazai daļai no visām dzīvnieku vajadzībām. “Ziedojumi, protams, ļoti daudz palīdz tiem, kas patversmē mitinās ilgāk par 14 dienām, ko apmaksā pašvaldība. Tad tas ir tā kā tāds atspēriena punkts pārējiem, ka viņi var ilgāk uzturēties patversmē un gaidīt savu īsto saimnieku,” saka SIA “Mellers” pārstāvis Oskars Mellers.

Talsu “Kaķu māja” jeb biedrība “Dzīvnieku otrā iespēja” ir privāta iniciatīva un no pašvaldības nesaņem atbalstu. Tā atzīst, ka bez ziedojumiem un sabiedrības atbalsta darboties un izglābt tik daudz kaķu nebūtu iespējams. “Dzīvnieku skaits ir liels un uzturēt… katrs zina, cik izmaksā dzīvnieks, ja kādam mājās ir kaķis vai suns. Ja viņu ir daudz un viņi ir jāarstē un jābaro, tad tas ir ļoti atkarīgs no tā,” saka Jeļena Lasmane, biedrības “Dzīvnieku otrā iespēja” valdes priekšsēdētāja.

Abas organizācijas atzīst, ka lielākoties ziedotāju aktivitāte paaugstinās tieši Ziemassvētkos. Bieži ziedo skolas, aktuāli kļuvis arī uzņēmumu kolektīviem apciemot patversmes un ziedot, kas šad tad vainagojas arī ar kādu adoptētu dzīvnieku.  

Vaicājot, kā patversmē iztiek tad, kad ziedojumu nav, Jeļena Lasmane atbild, ka ieguldot paši savus līdzekļus. Savukārt Oskars Mellers saka: “Cenšamies kaut kā atkal aktivizēt cilvēkus, lai kaut ko saziedo. Principā darbojamies tāpat, pēc vajadzības visu, kas nepieciešams, pērkam par saviem līdzekļiem.”

Mājsēdes laikā tika adoptēts daudz dzīvnieku, bet, atsākoties darba un skolas gaitām, saimniekiem vairs nepietika laika un uzmanības. Tāpēc patversmes kļūst pilnākas. Oskars Mellers: “Šī vasara, var teikt, bija pilnīgi tukšais periods. Cik zinu, tas ir bijis visās patversmēs, kad ziedotāji, ziedojumi un cilvēku aktivitāte uz adopciju bija ļoti, ļoti, ļoti zema.”

“Es saprotu to, ka šobrīd ir tie milzīgie rēķini par apkuri un par ūdeni. Cilvēks rēķinās ar to, cik viņš varēs izdot par dzīvnieku, cik viņam atliks pašam,” saka Jeļena Lasmane.

Dzīvnieku patversmes un biedrības uzsver, ka saprot cilvēkus šajā mainīgā laika un finanšu situācijā. Jeļena Lasmane: “Vienīgais lūgums, lai vismaz nemet ārā dzīvniekus, neved uz patversmi. Viņi ir gatavi sadzīvot ar visām grūtībām, tikai savā mājā ar savu saimnieku.”

Labāk šādos gadījumos ir vērsties pie pašām organizācijām un lūgt palīdzību. Nereti līdzcilvēki ir gatavi palīdzēt, bet nemaz nezina, ka kādam tas ir nepieciešams. Jo galu galā cilvēks tomēr ir atbildīgs par tiem, ko pieradinājis.