Sākoties karam Ukrainā, Latvijā vairums ģimeņu atsaucās aicinājumam savas mājas durvis atvērt bēgļiem. Tomēr ne visi sākotnēji apzinājušies šāda lēmuma nozīmīgumu. Atbildīgo dienestu redzeslokā ir gadījumi, kad ukraiņu ģimenēm jau nācies meklēt jaunas mājvietas, jo savstarpēji veidojušies konflikti. Tas savukārt saistīts ar informāciju trūkumu, ko nozīmē savā ģimenē uzņemt bēgļus.
Ikšķilietes Elīnas mājā jau trešo nedēļu dzīvo Ukraiņu ģimenes sievietes trīs paaudzēs. Jeļena ar desmit gadīgo meitu un omīti. ReTV Elīna norāda - uzņemt ģimeni savās mājās neapstājās tikai pie tā, ka tu iedosi pajumti un pabarosi cilvēkus. Tās ir ikdienas rūpes. Elīna ar sociālo mediju starpniecību meklē palīdzīgas rokas, jo vairs netiek galā ar darbiem. Jārūpējas arī par savu uzņēmumu. “Man ir saplānots, savi plāni, bet es saprotu to, ka omītei ir augsts asinsspiediens, viņai ir vajadzīgs ārsts, viņai vajadzīga palīdzība, tātad - ir jāmeklē šis ārsts, kurš būs gatavs pieņemt un tā tālāk,” saka Elīna Eidmane, uzņēmusi Ukrainas ģimeni.
Elīna saredz, ka valsts un pašvaldību līmenī ir aktuāli runāt arī par atbalstu ģimenēm, kuras vērušas durvis bēgļiem. “Šīm ģimenēm, kas ir uzņēmušas šos cilvēkus, ir vajadzīgs kaut kāds atbalsts, kad ir kāds cilvēks, kurš, piemēram, ir piesaistīts konkrētai ģimenei un kurš gatavs risināt kaut kādas organizatoriskās lietas.”
Kā ReTV skaidro Ogres novada Sociālajā dienestā, kad ģimene uzņem bēgļus, tās pārstāvis arī kļūst par sociālo mentoru jeb atbalsta personu. Ja ar pienākumiem netiek galā, var tikt piesaistīti brīvprātīgie, bet to skaits esot gana mazs. Arī biedrības novada teritorijā nav atsaukušās. “Brīvprātīgie mums ir tāda maza datu bāze, kur zinām, ka ir uzticami cilvēki. Jo vienkārši brīvprātīgos, ko mēs neesam redzējuši un nepazīstam, ir bail piesaistīt. Mēs nevaram būt pārliecināti par viņu nolūkiem,” saka Evija Rutmane, Ogres novada Sociālā dienesta pārstāve.
Prognozes liecina, ka tuvākajā laikā Latvijā varētu ierasties vēl vairāki simti Ukrainas bēgļu. Bet, ģimenei dodot patvērumu, tas tomēr nedrīkst būt emocionāls lēmums. To uzsver arī sociālajā dienestā, jo jau šobrīd redzeslokā ir gadījumi, kad ģimenes nespēj sadzīvot vienā mājoklī un bēgļu ģimenēm nākas meklēt citu dzīvesvietu. “Protams, tas ir pirmais mirklis -palīdzēt. Un realitāte, ka ir diendienā jādzīvo, sevišķi tiem, kuri izmitinājuši mājā vai dzīvoklī, kur pati ģimene dzīvo vai ģimenes loceklis. Parādās, ka nevar sadzīvot,” pauž Evija Rutmane.
Elīna Eidmane: “Ļoti būtiski saprast un zināt, ar ko tev ir jārēķinās, uzņemot vispār svešus cilvēks mājās. Es teiktu, ka tā atbildība un tas darbs ir daudz lielāks nekā, pieņemsim, adoptējot bērnu. Ja tu adoptē bērnu, principā tu uzreiz ar pilnu sparu to bērnu integrē dzīvē, savā ģimenē. Bet šeit saproti, ka ir cilvēki, personības ar savām iezīmēm. Viņi nav atbraukuši priekš tā, lai pārveidotu sevi.”
Tāpat Elīna aicina ģimenes, kuras plāno uzņemt bēgļus, jau sākumā izrunāt iekšējās kārtības noteikumus, arī pašiem tos definēt. “Tā bija varbūt arī tāda mana kļūda, jo man tādas pieredzes nekad nebija bijis. Ja šādi noteikumi tiek izrunāti attiecību sākumā, man liekas, ka tām abām pusēm ir daudz vieglāk.”
Lai ar šobrīd nākas pārvarēt problēmas, Elīna atzīst, ka iepazīti brīnišķīgi, labestīgi un čakli cilvēki. Pieredze ļauj ne tikai viņai, bet arī viņas deviņgadīgajai meitai apzināties vērtības, par kurām iepriekš ne tik daudz runāts. “Viņa nemitīgi atgādina un saka man, cik forši, mamma, ka mēs varam dzīvot mierīgā zemē. Cik forši, ka mēs varam dzīvot savā mājā, jo viņa redz ģimeni, kas ir izmesta no savas valsts.”
