“Viņi ir pārkāpuši to slieksni, kur ir šis noziedzīgais domāšanas modelis galvā. Viņi vairs pat neaizdomājas par to, ka dara kaut ko sliktu,” par vardarbību pusaudžu vidū un nežēlīgo attieksmi vienam pret otru saka bierības “OPEN radošais centrs” vadītājs Edijs Klaišis. Aktuāls šis jautājums sabiedrībā atkal kļuva pēc nedēļas nogales notikumiem Imantā, kad bariņš nepilngadīgu jauniešu piekāva kādu zēnu. Kas rada un veicina jauniešos šādu nežēlību?
Pērn Valsts policijā reģistrēti 570 nepilngadīgo personu noziedzīgi nodarījumi, tostarp arī pret personas veselību. Medijos izplatītais video no 5. maija pusaudžu izrēķināšanās Rīgā, Imantā, kad 13 gadus veci jaunieši barā sita kādu zēnu, raisījusi plašas diskusijas. Psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis šajā situācijā saskatīja gan jauniešu bailes, gan vēlmi būt piederīgiem un iekļauties. “Es noskatījos arī to video, kur bija uzbrukums. Tur varēja redzēt, ka tie, kas ir aktīvie uzbrucēji, tie bija divi, trīs. Pārējie skatījās. Un tur bija, kur arī seju varēja redzēt kādam, kurš tur skatās un iet garām. Viņš izskatījās uztraucies, pats nejutās ērti tajā pozīcijā. Visticamākais, lielākā daļa tur ir tīri tāpēc, ka grib iekļauties un grib būt barā. Vai, iespējams, viņiem pašiem ir bail kļūt par upuri, tāpēc labāk pieslienas pie tā, kurš ir stiprāks, kurš ir it kā spēcīgāks.”
Nav tā, ka vardarbība pusaudžu vidū būtu arvien izplatītāka. Nežēlīgi kautiņi bijuši arī agrāk, saka bierības “OPEN radošais centrs” vadītājs Edijs Klaišis. Viņaprāt, šobrīd tehnoloģiju un sociālo mediju laikmetā tas vienkārši ir vairāk redzams, jo biežāk šādi notikumi ir piefiksēti un tiek publicēti sociālajos medijos. Nežēlīga rīcība un draudi, kas nāk no jauniešiem, pieredzēta arī “OPEN radošā centra” darbībā. “Man ir bijusi darīšana ar vienu grupējumu, kurš draudēja mūsu centra jauniešiem. Es braucu ar viņiem runāt. Viņiem ir šī nesodāmības sajūta. Viņi ļoti labi to apzinās. Viņiem ir 13 gadeļi, zina, ka viņiem neko izdarīt nevar.”
Iemesli šādai jauniešu rīcībai ir dažādi, un tie var būt meklējami pat agrā bērnībā, arī līdzcilvēku ietekmē.
Pūliņš-Cinis: “Visbiežāk tie, kas, tā teikt, dara citiem pāri, paši arī cieš no vardarbības. Visbiežāk tā ir ģimene vai vecāki, vai kādi citi radinieki, varbūt viņi paši jaunākajās klasēs ir tikuši apcelti no vecākiem bērniem. Kaut kādā ziņā tas ir tas veids, kā viņi iemācās pastāvēt par sevi, apceļot citus, darot pāri citiem.”
Edijs Klaišis uzskata, svarīgi ir šādas problēmas jauniešu vidū pamanīt jau tajā vidē, kurā viņi uzturas vairāk. “Skola ir tā vieta, kurā var pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā. Es esmu pārliecināts, ka arī pamana, cita lieta ir – vai to atzīst, ka ir pamanīts, jo, ko nozīmē atzīt, ka tu esi pamanījis. Tas nozīmē to, ka tu kā pieaudzis cilvēks, ja tu esi atzinis, ka tu redzi, ka kaut kas nav riktīgi, tad tev ir jāņem un jārisina.”
Pūliņš-Cinis: “Tas kaut kādā ziņā ir tas sarežģītais uzdevums, kas vispār vecākiem ir dots, tā teikt, vadīt bērna audzināšanu vai augšanu tā, lai viņš būtu veiksmīgs sabiedrības loceklis. Un es saku vadīt, nevis audzināt, jo bērnam katram ir savs temperaments. Labākais, ko mēs varam darīt, ir viņu ievadīt tur, kur viņam labāk veiksies. Mēs viņu nevaram pilnīgi drastiski izaudzināt vienu tā un otru tā. Tīri caur audzināšanu.”
Tiesībsarga biroja skatījumā, vērtējot pusaudžu savstārpējo vardarbīgo izrēķināšanos Imantā, tas parāda, ka pedagogiem un vecākiem nav bijis pietiekamu zināšanu un prasmju, lai jauniešiem iemācītu, kā sociāli pieņemamā veidā risināt konfliktu. Vecāku un izglītības iestāžu uzdevums ir nodrošināt, ka bērni apzinās vardarbības nepieļaujamību un ievēro citu tiesības.
