ReTV Ziņām onkoloģijas paciente Gundega Šmite izsakās skaudri – ceļš līdz “Zaļajam koridoram”, kas onkoloģijas pacientam valsts apmaksātus pakalpojumus nodrošina ātrāk, bija sarežģīts.
Onkoloģijas paciente Gundega Šmite saka: “Rindas bija ļoti, ļoti ilgas. Tad man vēl neskaitījās “Zaļais koridors”, jo nebija vēl atbilde nekāda. Pateica, ka var tikai janvārī tikt. Viena meitene, kas mani pazīst un strādā slimnīcā, uzrakstīja Facebook – atbrīvojusies rīt vietiņa. Man sāpēja ļoti, es izmantoju šo iespēju. Oktobrī – pateica, ka visos kaulos ir metastāzes.”
Pat dienām un stundām cīņā ar audzēju ir izšķiroša nozīme. Gundegas Šmites gadījumā šķēršļi tika likti arī esot “Zaļā koridora” pacientei – neskaidrība, garas rindas un neatbildēti jautājumi.
“Biopsiju veica 16. decembrī tikai. Iedomājies? Ja man oktobrī, ar visu “Zaļo koridori”. Feini, vai ne? Viens piemērs, ka nestrādā “Zaļais koridors”. Man saka, ka vajag magnētisko rezonansi ar kontrastvielu, lai noteiktu, kur tas vēzis ir vairāk. Jau ir decembris, vēl nav atrasts galvenais audzējs. Saka - būs jāgaida apmēram divas nedēļas. Es saku - nu, kā, man ir “Zaļais koridors”!? Ārsts kaut kur piezvana, pasaka - pēc četrām dienām būs. Dienu pirms piezvana - prasa, vai rīt būsiet. Es saku - jā, man ir ar kontrastvielu. Viņš saka - nē, jums ir tikai magnētiskā rezonanse,” stāsta Gundega Šmite.
Analītisko raidījumu producente, onkoloģijas paciente Evija Unāma: “Manā gadījumā, kad pirmo reizi tika konstatēts pirms desmit gadiem, bija ļoti ātri. Tas bija pirmais, ko man ārsts teica – galvenais tajā brīdī, kad ir aizdomas par onkoloģisku saslimšanu, ir temps, ātra izmeklēšana, ātri secinājumi, ātra operācija, ķīmijterapija. Šobrīd, manuprāt, tādu tempu nodrošināt nav iespējams.”
Evija Unāma pārcietusi divas onkoloģiskas saslimšanas un šo vairāku gadu laikā novērojusi - onkologi ir pieejami, taču būtiski trūkst dažādu jomu speciālistu, kuri veic izmeklējumus un pārzina medicīniskās iekārtas. “Nav tāds “Zaļais koridors”. Nu, var stāstīt, ka mums ir ieviests “Zaļais koridors”, kur mēs tā ātri varam cilvēku nobīdīt uz vajadzīgām vietām. Jā, “Zaļais koridors” ir virzienā pie onkologa, aiz šī onkologa koridors pārstāj būt zaļš. Tur sākās rindas.”
Arta Lāce, kura vairākus gadus pavadījusi slimnīcā ārstējot asins vēzi un pārdzīvojot kaula smadzeņu transplantāciju, ārstēšanu saņēma savlaicīgi, taču viņas novērojumi norāda uz vēl kādu problēmu: “Es uzzinu to, ka ļoti bieži ir tā, ka cilvēks nonāk pie onkologa, tad viņam prasa - kur jūs bijāt ātrāk. Un viņš saka - es gāju pie ģimenes ārsta. Tur arī ir tā problēma, ka ne visiem ģimenes ārstiem ir tā kompetence, varbūt arī laiks.”
Taču riski rodas arī pēc tam, kad audzējs ir izārstēts. “Ir nepieciešama regulāra uzraudzība. Tur patiesībā arī vajadzētu būt koridoram, jo, ja laikus cilvēks netiek uz sonogrāfiju, tomogrāfiju, magnētisko rezonansi, kas par valsts apmaksātu ir tiešām izmeklējumi, kur ir garas rindas. Ja viņam tas vēzis atgriezīsies, ir ļoti liels risks, ka tas netiks pamanīts laikus,” stāsta Arta Lāce.
Gundegas Šmites audzējs nav operējams un ir jau ceturtajā stadijā. Jau tagad savai astoņus gadus vecajai meitiņai Gundega stāsta, ka būs audžu vecāki. Bet vēl viņa piebilst – arī dažu iestāžu vienlīdzība un nesniegtās atbildes uz pat visvienkāršākajiem jautājumiem šo dzīves posmu padara vēl grūtāku.
Onkoloģijas paciente: ““Zaļais koridors” neeksistē. Vienkārši neeksistē. Tā ir valsts vienaldzība. Man ļoti daudzi cilvēki raksta Facebook – prasa, ko es esmu sameklējusi, kādas dabīgās kapsulas. Viņi arī sākuši tam visam iet cauri. Es ļoti gribu palīdzēt tiem cilvēkiem, jo es ļoti gribu arī pati dzīvot, es zinu, kā viņi grib dzīvot. Tad, kad tu esi tajā visā iekšā, tu redzi, kāds tas ir bardaks, bet es gribu dzīvot.”
