Kad nesen Kuldīgas dienas aprūpes centrs “Pūces” svinēja piecu gadu jubileju, viena no tā apmeklētājām Larisas kundze darbiniecēm kā pateicību uzdāvināja pašas pīto groziņu. Visi viņas rokdarbi ir īpaši, jo Larisas kundze ir neredzīga. Viņa pasauli skata ar rokām. Pacietīgi centimetru pa centimetram top cepures, šalles, čībiņas. Šobrīd viņa vairāk pievērsusies tapošanai.
“Trīs uz priekšu, divi uz atpakaļu, Ļeņina solis, kā kādreiz teica, tāpēc tas baigi ilgi iet, parastais labiskais un kreiliskais visu laiku tikai apkārt, apkārt iet, tas ātri ,” tā kuldīdzniece Larisa Griķīte ar pirkstiem sajūt un saredz katru pavedienu, kā tas jāsavij. Šoreiz tapojot top šalle pašai – sarkana, jo šī krāsa vislabāk viņai piestāv, atzīst rokdarbniece. Izvēlēts skujiņu raksts un smalka dzija, tāpēc jābūt īpaši uzmanīgam, jo pēc tam kļūdu izlabot ir tikpat kā neiespējami.
Larisa šai jomā ir ļoti prasīga – visam jābūt precīzi. Pēc profesijas viņa ir šuvēja, bet jau no 26 gadu vecuma to darīt vairs nevar, tad slimība viņai neatgriezeniski atņēma redzi. “Sākums jau visiem ir grūts. Nevar pierast uzreiz, kad tā pēkšņi sāk neredzēt. Pēc tam lēnām, lēnām, nesēdēs taču un neko nedarīs. Kaut ko sāk taisīt, gatavot mājās. Vienīgi, ko es nevaru – pankūkas izcept. Mīklu es taisīju, draudzene nāca un cepa, tad mēs ēdām, kabaču pankūkas mums garšo.”
Larisa uzsver, ka daudz ko iemācījusies rehabilitācijās Rīgā un Liepājā – pīt ar klūdziņām, tapot, arī filcēt, mezglot un rakstīt Braila rakstā.
Savulaik viņa tajā rakstījusi vēstules, bet šobrīd visbiežāk – ēdienu receptes. “Jāraksta no labās uz kreiso. Kad izņemšu ārā, tad būs jālasa kā parasti – no kreisās uz labo.”
Uz galda viens aiz otra rindojas Larisas rokdarbi – cepures, šalles, čības, klūdziņu pinumi, bet viens ir īpašs – groziņš sirds formā. “Šo groziņu mēs pinām Juglā kopā ar vīru, pusi es un pusi viņš. Kā sirsniņa.”
Par savu vīru Jāni Larisa runā ar lielu mīlestību. Viņi satikās rehabilitācijas centrā Juglā, arī viņš bija neredzīgs, kopīgs dzīves stāsts satuvinājis. Nu jau pagājuši trīs gadi un četri mēneši, kopš viņš ir aizgājis mūžībā. “Viņš visu ko darīja, viņš mācēja vairāk nekā – kaimiņi nāca pie mums un prasīja viņam, lai salabo vai nu slēdzi, vai nu dušu.”
Larisas kundze nebeidz vien pateikties visiem, kas viņai ikdienā palīdz – gan ar sadzīviskām lietām, gan radoši pilnveidoties, liels atspaids ir arī Kuldīgas dienas aprūpes centrs, uz kuru viņa nāk regulāri. Grūtāk esot mājās. “Dažreiz viena pati sēžu. Tā vientulība, tā ir – citreiz asaras no tā tek, tad visu laiku par vīru ir jādomā.”
Ilgi grūtsirdībai viņa neļaujas un saka – ir jāizmanto visas iespējas būt cilvēkos. Uz dienas centru Larisas kundze cienastam atnesusi arī pašas cepto kūku. Tikšanās beigās vaicājām, kas izlasāms uzrakstītajā teikumā Braila rakstā? “Es uzrakstīju, man klājas labi, punkts beigās.”
