Taimiņi ik rudeni no jūras dodas meklēt piemērotākās nārsta vietas Gaujas upes augštecē un pietekās, tomēr mērķis ir nesasniedzams. Tiem ceļā šobrīd ir dažādi cilvēku rokām radīti šķēršļi - vecas dzirnavas, dambji un arī mazie HES. Latvijā galvenās lašupes šobrīd ir Gauja, Salaca, Venta un Irbe, taču arī mazākas upes ir nozīmīgas dažādu zivju sugu nārsta vietas. Pēc Pasaules dabas fonda aplēsēm, kopš septiņdesmitajiem gadiem saldūdens zivju resursi visā Eiropā ir samazinājušies pat par 83%, jo zivis nevar nokļūt nārsta vietās.

Upju tīklu var salīdzināt ar cilvēka asinsriti - ja kāds no asinsvadiem tiek nosprostots, barības vielas vairs nevar cirkulēt. Latvijā upju asinsriti šobrīd nosprosto vismaz 1100 cilvēku mākslīgi veidoti trombi. Daudzviet tie ir betona veidojumi, kā, piemēram, Vaives upē pie Vaives dzirnavām. Zivis nārsta laikā tiem vienkārši nevar tikt pāri.

Latvijas upju kopgarums sasniedz aptuveni 38 tūkstošus kilometru. No tiem vismaz puse ir piemēroti dažādu zivju sugu dzīvei. Pēc Pasaules dabas fonda datiem mūsu valstī šobrīd ik pēc 17 kilometriem upes nosprosto kāds nedabisks jeb cilvēka veidots šķērslis. Zivju ekologs-ihtiologs Matīss Žagars saka: “Dzīvnieks netiek klāt videi, kur viņš gribētu nārstot vai dzīvot. Nevajag jau tās ikoniskās lašveidīgās, kaut vai dzīvnieks, kurš dzīvo šeit, bet tur augšā ir labākas nārsta vietas, tur ir vairāk, ko ēst, bet es tur netieku klāt. To sauc par biotopu fragmentāciju zinātniski.”

Eiropas Komisija šobrīd pieprasa dalībvalstīm līdz 2027. gadam daudz aktīvāk nojaukt neizmantotos aizsprostus uz upēm, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības atjaunošanos līdz šim degradētās teritorijās. “Latvijā šim jautājumam, es teiktu tā, izņemot makšķernieku aprindās, nepelnīti maz uzmanības, daudzos gadījumos šie dambji upēs ir bezjēdzīgi, saimniecisku labumu nenes. Arī šinī gadījumā - viss ir nolaists,” saka Matīss Žagars, zivju ekologs-ihtiologs.

Latvijā pagaidām nav nekāda rīcības plāna, kā upes atbrīvot no šķēršļiem. Neviena atbildīgā institūcija - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Zemkopības ministrija - šai problēmai nav ķērusies klāt.

Šovasar valsts zinātniskais institūts BIOR veic Latvijas upju novērtēšanu, lai saprastu, kuru dambju un aizsprostu nojaukšana ļautu palielināt zivju resursus upēs un vairotu bioloģisko daudzveidību tajās. Pētījums būs gatavs rudenī, tā rezultātus Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iecerējusi izmantot plānojot upju apsaimniekošanu nākamajiem septiņiem gadiem.

Līdzekļus dambju un aizsprostu nojaukšanai varētu piesaistīt no Eiropas fondiem un valsts budžeta. Dažādiem ar zivsaimniecību saistītiem jautājumiem līdz 2027. gadam kopā būs pieejami 192 miljoni eiro. Pagaidām gan nav skaidri zināms, cik daudz tieši būs pieejams tieši dambju nojaukšanai. Ministrijā plāno, ka plašākas diskusija par šo tematu varētu sākties nākamajā gadā. Galvenās problēmas zināmas jau tagad: skaidrošanās, kam aizsprosti pieder. Nereti dambis upē pieder vienai personai, bet zeme zem tā - jau citai.  

Līdzīga problēma ir arī citviet Eiropā, piemēram, Sindi dambis Igaunijā uz Pērnavas upes, kuru 2015. gadā valsts atpirka par 1.3 miljoniem eiro. 2019. gadā valsts šo dambi nojauca, ieguldot 15 miljonus eiro. Šis ir uzskatāms piemērs, kā Igaunijā cīnās ar šo seno mantojumu. Tur noteikts, ka jābūt izbūvētai zivju pārejai vai dambim jābūt nojauktam. Ja īpašnieks to neņem vērā – seko tiesiskais regulējums.

Igaunijā pēdējo trīs gadu laikā par likuma neievērošanu ierosināti pieci tiesvedības procesi, šobrīd trīs ir procesā. Pēdējo desmit gadu laikā Igaunijā ir uzcelti 130 zivju ceļi un nojaukti vismaz 120 dambji. Tikmēr Latvijā šajā laika posmā nav nojaukts neviens dambis.