Ja dzīvotu otrreiz, es visdrīzāk gleznotu. Vai kļūtu par mākslas pētnieci, ja neuzšķiltos talanta dzirksts. Mākslas pasaule fascinē. Tāpēc pēdējā romānā, kura manuskriptu tikko nosūtīju izdevniecībai, galvenā loma būs gleznai, ko 18. gs. beigu Kurzemē rada apkārt ceļojošs mālderis, lauku mācītāja dēls, kura sapnis ir kļūt par galma gleznotāju.
Izklausās diži patētiski, bet, rakstot šo darbu, gribējās atgādināt, ka sapnim jābūt, tam jātic, uz to jāiet. Kad beidzam sapņot, dzīve ir galā. Fiziskā varbūt nē, bet garīgā gan. Tā notiek ar minētā romāna varoni. Viņš vienkārši pazūd, un nekas aiz viņa nepaliek.
Prātīgi cilvēki māca - lai realizētu tādu dzīvi, kādu tiešām vēlies, jāsapņo obligāti. Vēl vairāk – tas jādara regulāri, gluži kā tīrot zobus. Jāizkopj sevī ieradums sapņot, piemēram, dodoties garās pastaigās, sportojot. Vai arī darīt to noteiktā laikā, piemēram, kad tuvojas dzimšanas diena. Vai regulāri katra mēneša beigās. Sevis pozitīvā programmēšana. Mēs jau zinām, ka tas strādā. Jāsapņo par iespējamo un neiespējamo, sevi neierobežojot un neliekot rāmjos. Ja neko nedara, nekas arī nenotiek.
Skaidrs, ka ne jau es šo teoriju esmu izdomājusi. Un tomēr. Kāpēc vienai daļai cilvēku viņu sapņi piepildās, bet citiem nē? Dažādi sapņi. Par veiksmīgu ģimeni, bērniem. Par izcilu darbu, kas atnes izcilu peļņu. Par vaļasprieku, kuram nododoties, esi vienkārši laimīgs. Vienkārši. Jo arī vairums ekspektāciju par to, kas mums nepieciešams, ir gana vienkāršas. Tai pašā laikā ļoti, ļoti svarīgas. Ja nepiepildās, depresija garantēta. Tāpēc varbūt sapņot pieticīgi? Kā kādreiz skolā, kad pēc uzrakstīta kontroldarba, daloties ar klases biedriem izjūtās, apgalvoji, ka noteikti nedabūsi vairāk par trijnieku (toreiz bija piecu ballu sistēma), bet, saņemot rezultātus, izrādījās, ka ir pieci – teicami. Un pārējie klupa virsū - mele-kartupele, ko samuldēji, patiesībā visu zināji, bet izlikies, lai nebūtu kādam jādod nošpikot? Neizlikos. Vienkārši par sagaidāmo vērtējumu sapņoju pieticīgi (šeit ievietoju smaidiņu).
Kad domājam par saviem sapņiem un iecerēm, mēdz gadīties, ka vienlaikus izgudrojam iemeslus, kas padara lietas neiespējamas. Es jau neko, man nekad neveicas, vinnests loterijā ir neiespējams, jo tur taču visi šmaucas utt. Veiksminieki atrunas nemeklē. Veiksminieki dara visu, lai savā dzīves loterijā izvilktu lielo laimestu. Un viņiem veicas! Apbrīnojot un brīnoties, mazliet sekoju alpīnista Kristapa Liepiņa profilam “Facebook”. ,,Es neesmu gatavs atteikties no sajūtām, ko var izjust, kāpjot kalnos. Tā nav atkarība no adrenalīna, tā ir atkarība no jēdzīgas, piepildītas dzīves,” viņš kāda intervijā pirms pāris gadiem teicis. Nemeklē atrunas, meklē iespējas, saka iekšējā balss. Taču – vai es tai klausu? Jā, esmu mācījusies zīmēšanas un gleznošanas pamatus. Jā, esmu kārtojusi pat zīmēšanas eksāmenu, stājoties arhitektūras fakultātē. Pabeigusi neskaitāmus kursus, mācījusi vizuālo mākslu skolā. Pati šo to krāsainu uzpļekarējusi uz papīra, ko par gleznām gan nenosauksi. Laikam nebija lemts. Vai arī nedarīju pietiekami. Nav viegli saprast, kas ir tavas dzīves jēga, kad tā pati dzīve milzu tempā aizslīd garām kā ainava aiz loga ātrgaitas vilcienā.
Veiksmīgie nekad nepadodas. Hmmm. Zinu kādu veiksminieku, kurš pēc daudziem un dažādiem sevis publiskas pieteikšanas veidiem šobrīd pieķēries domai kļūt par rakstnieku. Noteikti vispopulārāko, atpazīstamāko un titulētāko, jo ambīciju puisim netrūkst un prāta, protams, arī nē. Sākums daudzsološs – viņa darbs, kura pamatā kriminālsižets, turas pirktāko grāmatu topā, par to daudzi izsakās, visbiežāk slavē. Un te sākas nepadošanās epopeja. Kā? Mans darbs ir grāmatu veikalu top-os, par to tik daudz atsauksmju, kā reti par kuru, pats esmu super izveicīgs un komunikabls, ieradīšos jebkurā vietā, kur mani aicinās, uzstāšos par velti, pat kafiju nepiedāvājiet, tāpēc sakiet, kā tas var būt, ka neesmu izvirzīts literatūras gada balvai, ko?
Cilvēks ļoti grib būt ievērojams rakstnieks, un viņš jau stāv uz tās takas. Veiksmīgie nepadodas? Tad nu skatīsim, kas no tā sanāks. Varbūt tiešām pasaules slavenība? Par ko nē? Latvijai sen nav nācies tā nopietni uzspīdēt pasaules kontekstā ar saviem rakstniekiem. Lai veiksminiekam veicas. Kas neriskē, tas nevinnē. Tā ir mūsu katra paša izvēle – riskēt un piepildīt sapni, vai neriskēt un turpināt klusi ilgoties, neko nozīmīgu tā arī nesasniedzot.
Veiksmīgi cilvēki esot pozitīvi. Protams, jo ko gan var dot negatīva domāšana, sevis noniecināšana, neticība saviem spēkiem un veikumam? Tomēr atzīšos, ka itin bieži lidinos šajās šūpolēs – augšā, lejā. Interesanti, ka izkāpt no šūpolēm var tikai tad, kad tās atrodas zemākajā punktā.
Jā, un vēl kas. Ar sapņiem jābūt uzmanīgiem. Jo tie mēdz piepildīties. Ilgi sapņoju par mazbērniņiem. Skat – četru gadu laikā esmu tikusi jau pie trim. Lieki teikt, ka tas gluži nav mans nopelns, tomēr jūtos ļoti laimīga. Un noteikti turpināšu sapņot. Par ko, to laikam nedrīkst izpaust. Lai nenoskauž, kā prātīgi cilvēki māca.
Kas tad pie mums Piebalgā jauns? Pāris nedēļas neveselības dēļ neesmu apgrozījusies cilvēkos, tikai sekoju jaunumiem, kas uzpeld sociālajos tīklos. Nākamceturtdien Cēsu novada pašvaldība aicina uz sarunu vakaru Vecpiebalgas kultūras namā, kur diskutēs par pašvaldības darbu un atbildēs uz interesentu jautājumiem. Būs gan Cēsu novada domes priekšnieks Rozenbergs, gan viņa vietnieki, gan novada pašvaldības izpilddirektore Bukovska. Paredzama jauka sanākšana, beidzot vecpiebaldzēniem būs iespēja pa krietnam iztaujāt savus priekšstāvjus. Jācer, ka atsauksies daudzi, zālē nebūs adatai kur nokrist, kad pagasta iedzīvotāji sapulcēsies vienkopus. Interesanti, vai tā notiks? Ja godīgi, īsti neticas. Jo mums patīk pusktēt un stenēt, ka viss ir slikti, bet, kad konkrēti jāņem pie dziesmas tie, kuru tiešajos pienākumos ietilpst uzlabot tās sliktās lietas, latvietis parastais saplok un pieklust. Ko nu es? Kāpēc man? Lai kāds cits pajautā, man netīk izcelties, rēgoties, zīmēties, sauciet, kā gribat.
Es gan aiziešu sarunu paklausīties. Un man pat ir pāris konkrēti jautājumi, ko iesūtīšu uz norādīto adresi. Tad jau manīs, vai un kādas atbildes saņemšu, bet par to tad nākamreiz.
Uz tikšanos!
