Šis rīts atnesa ļoti bēdīgu ziņu - negaidīti mūžībā devusies rakstniece, mūsu pastāvīgās rubrikas "Vēstules no Piebalgas" autore Inguna Bauere. Pēdējā Ingunas pārdomu sleja šeit publicēta pagājušā gada 30. decembrī.

Vēl tikai pirms nedēļas Inguna apsprieda ar mums arī nākamo publikāciju tēmas. Kaut rakstīja romānus par vēsturiskām personībām, taču aktīvi dzīvoja šodienā - iesaistoties, piedaloties, emocionāli līdzpārdzīvojot un nebaidoties paust viedokli arī tad, ja kādam tas varētu šķist politnekorekts. Ir grūti noticēt, ka vēstuļu no Piebalgas vairs nebūs. Taču paliks viss tas, kas jau pateikts un uzrakstīts - grāmatas, viedokļraksti, publikācijas sociālajos medijos.

Savā pirmajā vēstulē, 2022. gada ceriņu laikā, Inguna rakstīja:

"Sveiki, draugi, un visi, kas varbūt par tādiem kļūs, lasot manas ,,Vēstules no Piebalgas”! Sveicinu jūs ceriņziedu laikā. Vai varbūt cerību? Abi vārdi saskan. Bez cerībām šodien nekādi neiztikt, un ceriņu spēcinošā smarža lai katrai cerībai pievieno ticību un mīlestību! Esmu rakstniece Inguna Bauere, daudzu vēsturisku romānu autore, kura pēdējos mēnešos pazaudējusi iedvesmu. Iesāktais darbs par Veco Stenderu nekādi negrib veikties. Katru rītu atveru failu ar nosaukumu ,,Gaspaža”, kā gatavojos nosaukt topošo gabalu, un vakarā aizveru bez rakstu rindiņas. Kaut ko lasu, kārtoju, zīmēju dzimtas kokus, veidoju plānus, bet domas, kā smejies, pašas savus purvus brien.(...)

Vecpiebalgā ieprecējos. Pēc studiju beigām atnācu uz vīra dzimto pusi, no kurienes viņam bija norīkojums. Jaunajiem speciālistiem kolhozs ,,Alauksts” priekšnieka Jurciņa personā piešķīra mājiņu, sakuploja ģimene. Arī jau sen, drīz četrdesmit gadi būs paskrējuši. Kur viņi palikuši, grūti saprast, bet par vecumu apsolos nežēloties. Vecums nav slimība, tāpat kā jaunība – netikums. Tā ir pieredze un spēja novērtēt laiku. Dzīvot, vērot, rakstīt, ko esmu apņēmusies darīt katru nedēļu, sūtot jums vēstules no Piebalgas. Stāstīt, kā mums šeit, Kaudzītes Matīsa vārdiem runājot, ,,pašā Vidzemes serdē un sirdī”, klājas. Kas jauns, kas sens, ko vērts apskatīt, kur pabūt, ko izbaudīt. Stāstīšu, kā paiet manas dienas, kā mazbērni aug un kas dārzā jauns (arī kaimiņiem). Kā suns ar kaķi sarunājas, un kā cielaviņas pirts čukurā ligzdu taisa. Vēl īsti nezinu, vai man izdosies. Bloga formāts līdz šim nav bijis mans, bet jūtos gatava izaicinājumam."

Ingunai, protams, izdevās. Un mums visiem ļoti pietrūks viņas sirsnīgo stāstu.

ReTV komanda izsaka visdziļāko līdzjūtību Ingunas Baueres ģimenei, draugiem un talanta cienītājiem.

Atvadīšanās no rakstnieces notiks sestdien, 27. janvārī plkst.13.00 Vecpiebalgas baznīcā