Pirms 45 gadiem tieši šajā nedēļā Rīgas jūras līcī, nogrimstot zvejas kuģim, bojā gāja trīs cilvēki – jaunākajam māceklim bija vien četrpadsmit gadu. Tā bija smaga cilvēciska traģēdija, kas joprojām apvīta ar noslēpumainību, jo izskan pat versijas, ka nelielais zvejas kuģis uzskrējis uz zemūdenes vai vaļa. Šodien pirmo reizi bojāgājušo dvēseles tika pieminētas ar piemiņas pasākumu jūrā.
Vēl pirms gada Rojas Jūras zvejniecības muzeja pedagogs Gaidis Riekstiņš-Maure pat nezināja par traģēdiju, kas notikusi vēl krietnu laiku pirms viņa dzimšanas. Viņu aizrāva draugs, kurš ieteica to papētīt. Bojā gāja trīs jauni cilvēki, bet izglābās kapteinis, kuru vēlāk tiesāja. “Puspiecos no rīta pret austrumiem, kur saule lec… Tev pietiek piemiegt aci, tev atslēdzas. Viņi bija noguruši, un starp četriem un pieciem ir visgrūtāk sevi noturēt nomodā,” saka Gaidis Riekstiņš-Maure, Rojas Jūras zvejniecības muzeja pedagogs.
Šodien Jūras spēku kuģis dodas Igaunijas robežas virzienā uz vietu, kur agrā rītā notika nelaime. Kapteinis nepareizi pagrieza nelielo zvejas kuģi, nepamodināja komandu, kas palika iesprostota, pats mēģināja pacelt trali un nesamazināja ātrumu. Taču pētot atklājušies citi interesanti fakti un nesakritības.
“Pati galvenā interesantā lieta, kas bija minēta arī tiesas spriedumā – kuģi apgāza, pārkāpjot noteikumus kapteinis, bet tas interesantākais fakts, ka to izraisīja nezināms objekts tralī, iekavās, iespējams, valis. Un ticiet vai nē, tā paša gada 1976.gada 12.augustā izskaloja finvali, kurš bija 12 metrus garš, kuram bija aprakstā rakstīts kaut kādas traumas no kuģa,” pauž Gaidis Riekstiņš-Maure.
Citi bijušie kapteiņi ir pārliecināti, ka kuģis uzskrējis uz zemūdenes. Un, ja sākumā muzeja pedagogu aizrāva tieši zemūdenes mistika, tad šonedēļ iepazinies ar bojāgājušo tuviniekiem, viņš sapratis, cik tā bijusi cilvēcīga traģēdija, kas tālāk ietekmējusi viņu likteņus. Jūra kļūdas nepiedod, bet cilvēks varot piedot un sāpi izrunāt. “Visas tās emocijas, visas atmiņas, ko tolaik pārdzīvoju, tas viss ataust gaismā. Tas nav tā, ka būtu nenozīmīgi. Liekas, ka nav pagājuši 45 gadi,” saka Anita Valce, bojāgājušā māsa.
Un šonedēļ, kad izskanēja ziņa, ka pirmo reizi ar piemiņas pasākumu un aizlūgumu tiks pieminēti bojāgājušie, vietējie vairāk sākuši dalīties savos atmiņas stāstos. “Tas ir uzdevums droši vien Rojas muzejam, cik daudz noķert vēl šos stāstus, patiesos stāstus no dzīvajiem vīriem, sirmām galvām, vienai daļai jau 70, 80, 90 gadi. Daļa, protams, ir aizgājuši šie stāsti,” skaidro Dāvids Šterns, Jūras spēku kapelāns.
Gaidis Andrejs Zeibots, viceadmirālis: “Mēs jau tagad nerunājam par dzelzs gabaliem. Mēs runājam par cilvēkiem, viņu likteņiem, par viņu pēctečiem – arī tie, kas ir šodien dzīvi. Tādēļ viennozīmīgi pateikt, tas cilvēks izdarījis sliktu, to tā nedrīkst.”
Muzeja pedagogs saglabās visas iespējamās liecības muzejā, savu darbu pie šī stāsta beigs. Viņš cer, ka pēc gadiem kāds interesents atkal tam pieķersies, iespējams, mistiku atrisinās.
