Irākietis Abdulrahmans Mamduhs sevi sauc par rīdzinieku. Latvijā viņš ieradās pirms diviem gadiem, bēgot no kara Irākā. Par dzimteni puisis runā nelabprāt, šīs atmiņas saistās ar sāpīgiem zaudējumiem - karā gāja bojā viņa tēvs, radinieki un tika izpostītas mājas.
“Es neilgojos pēc savas valsts, tās nekad nav bijušas manas mājas. Briesmīga vieta, es zaudēju ģimenes locekļus, patiesībā visu. Nav pēc kā ilgoties. Uzaugt karā - tas ir briesmīgi. Sākumā meklēju patvērumu Amerikā, nācās atgriezties, tāpēc devos uz Eiropu,” atzīst irākietis.
Abdulrahmans apsvēra vairākas iespējas Eiropā, kur meklēt patvērumu. Latvija šķitusi pievilcīga, jo ir maza un izmaksu ziņā lēta valsts. Lai šeit nokļūtu, Krievijā jaunietis iegādājās viltotu pasi, un ar vilcienu no Maskavas mēroja ceļu uz Latviju. “Mana pirmā diena Latvijā bija briesmīga. Ludzā, vilcienā mani pārtvēra, jo man bija viltota pase. Es teicu - vēlos patvērumu, bet mani ignorēja. Mani iesēdināja furgonā un gribēja aizsūtīt atpakaļ uz Krieviju. Viņi lika man parakstīt kaut kādus papīrus, teica, ka ļaušot palikt Latvijā, izrādījās, ka parakstīju piekrišanu brīvprātīgai deportācijai no šīs valsts. Man meloja. Pēc tam nodeva krieviem uz robežas. Es viņiem skaidroju, ka vēlos patvērumu, viņi saka - kāpēc neprasīji uzreiz vilcienā. Es saku, ka prasīju. Viņi saka - nē, tu to nedarīji. Beigās viņi saka - labi, laidīsim tevi iekšā, bet tu dosies uz cietumu. Tas ir pretlikumīgi, jo mani pasargā imigrācijas likums. Bet viņi mani aizveda uz cietumu tajā pašā dienā,” norāda puisis.
Cietumā Abdulrahmans pavadīja nepilnus divus mēnešus. Pēc tam viņš nokļuva patvērumu meklētāju izmitināšanas centrā “Mucenieki”, kur nācās izdzīvot ar valsts piešķirto ikmēneša pārtikas paku un 21 eiro nedēļā. Lai ātrāk nostātos uz savām kājām, Abdulrahmans meklēja darbu. Un tā kā pusgada laikā viņš vēl nebija sagaidījis lēmumu par bēgļa statusa piešķiršanu, likums deva tiesības strādāt.
“Es atradu divus darbus, kuros mani bija gatavi pieņemt. Taču, lai es sāktu strādāt, man bija nepieciešams bankas konts. Lai to izveidotu, vajag personas kodu. Man tāda nebija, jo to piešķir līdz ar bēgļa statusa piešķiršanu. Otrā darbavietā man lūdza reģistrēties kā pašnodarbinātajam, bet tam vajag deklarēto dzīvesvietu. Lai deklarētu dzīvesvietu, arī vajag personas kodu. Oficiāli es nestrādāju 13 mēnešus, līdz man piešķīra bēgļa statusu,” stāsta Abdulrahmans.
Par šo situāciju Abdulrahmans informējis vairākas institūcijas, rakstījis arī sūdzības, bet nesekmīgi. Vīrietis secina - imigrācijas jautājumos iztrūkst vienas atbildīgās iestādes, kāds, kas palīdz risināt problēmas, uzklausa, dod padomu.
Ikdienā Abdulrahmanam nākas saskarties arī ar diskrimināciju un rasistisku attieksmi. Vīrietis rāda rētas, kas liecina par fizisku izrēķināšanos ar iebraucēju un viņa virzienā joprojām izskan arī aizskarošas frāzes.
“Latvija ir diezgan noslēgta valsts, cilvēki neatzīst iebraucējus. Ir daudzi, kas mani sauc par teroristu. To esmu dzirdējis daudz. Arī to, ka šī nav mana valsts. Bet es mīlu šo vietu, esmu dzirdējis, ka tie, kuri te uzauguši, vēlas pamest Latviju. Nesaprotu, kāpēc. Šī valsts ir droša, te var attīstīties, strādāt, te ir daudz priekšrocību. Cilvēki to dažkārt neredz, bet es novērtēju. Te ir miers, vari veidot ģimeni, to es vēlos darīt,’’ norāda puisis.
Abdulrahmans savu dzīvi saista ar Latviju. Te viņš jūtas labi, un jau paguvis iemīlēt latviešu kultūru, īpaši Jāņu tradīcijas. Tuvākajā laikā vīrietis iecerējis uzsākt studijas, un nākotnē cer iegūt pilsonību. Pamazām viņš apgūst latviešu valodu - šajā ziņā ļoti palīdz draugi, kuri Abdulrahmanam ir lielākais atbalsts.
