Rīgas Klusā centra ielām pelēcīgu plīvuru pārklājušas maija lietus smalkās lāsītes. Ir darbadienas rīts. Cilvēki steidzas. Nejaušs garāmgājējs pārsteigts ieklausās, kā kāda nama vārtu velvē atbalsojas spoža soprāna nodungotas frāzes no operas ārijas. Pirms došanās uz Dzintaru koncertzāli, kur jau pēc dažām stundām pirmo reizi plašākai publikai tiks paziņots par Jūrmalas vasaras mūzikas programmu, slavenā operdziedātāja Inese Galante uz ielas nejauši satikusi savu kolēģi no Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra, un abas apmainās jaunumiem. Ikviena satikšanās ar Inesi Galanti ir notikums, kas paliek atmiņā. Un īpašs notikums ir arī mūzikas festivāls “Summertime – aicina Inese Galante”, kas 2023. gada augustā notiks jau septiņpadsmito reizi. (Ar programmu var iepazīties šeit -http://festivalsummertime.com/lv/ )

Festivāls augustā Dzintaru koncertzālē piedāvās krāšņu programmu, aizraujošus iespaidus un neviltotas emocijas – uzstāsies Latvijas klavierspēles virtuozi, augstas raudzes operas mākslinieki, īpašā koncertā mirdzēs konkursa “Ineses Galantes talanti” uzvarētāji. Starp festivāla māksliniekiem arī Balkānu ritmu burvis Shantel un Brodvejas zvaigzne Ūte Lempere ar monoizrādi “Tikšanās ar Marlēnu”.  

Noskaņojoties vasaras festivālu sezonai, uz sarunu aicinājām Inesi Galanti.

Kas ir Jūsu motivācija gadu no gada joprojām turpināt rīkot festivālu? 

Vienmēr būs cilvēki, kam pietrūkst mīlestības, veselības, pārsteigumu un arī barības dvēselei. Ja agrāk kā mediķis – kas bija mana pirmā profesija -, es ārstēju cilvēka ķermeni ar zālēm, tad tagad kā māksliniece es ārstēju cilvēka sirdi ar mūziku, piepildot to ar pozitīvām emocijām un pārdzīvojumiem, kas dod spēku cīnīties un dzīvot tālāk, smaidīt un saprast, ka viss turpinās. Vienalga, kas notiek, viss būs labi. Savulaik es pati esmu saņēmusi ļoti daudz atbalsta no apkārtējiem cilvēkiem, un man gribas to nodot tālāk. Gan talantīgiem jauniešiem, lai viņiem vieglāk veidot savu muzikālo karjeru, gan publikai, kam nepieciešama laimes injekcija. Mums visiem laiku pa laikam vajag pacelties nedaudz virs zemes, ieelpot ko tādu, kas dod spēku un gribu, un tad visus kalnus var pievārēt. 

Sākotnēji bija klasiskās mūzikas un džeza festivāls, taču pamazām piedāvājat arvien eklektiskāku un izklaidējošāku programmu. Kas bija par pamudinājumu ieviest programmā jaunus akcentus kā šovasar Shantel? 

Festivāls notiek daudzus gadus, un tam pievēršas arvien jaunas paaudzes. Agrāk pasaule bija monolītāka, tagad tā ir tik raiba, gaumes ir dažādas, taču visi alkst pēc kvalitatīvas mākslas un mūzikas. Īpaši to izjutu pēc pandēmijas, kad visi bija tik izsalkuši pēc kā skaista, kas pabarotu dvēseli. Tāpēc gribējās festivāla programmā iekļaut koncertus, kas dotu enerģiju ikvienam. Jau pieminētais Štefans Hantels jeb Shantel uz Dzintaru koncertzāles skatuves atgriezīsies tieši tāpēc, ka mēs redzējām to prātam neaptveramo sinerģiju, kad kājās cēlās un dejoja visi, no pirmajām rindām līdz beidzamajām. Turklāt šoreiz Shantel koncertā būs arī pārsteidzoša sadarbība ar Latvijas mūziķiem. Viena no tiem būs jaunā un talantīgā čelliste Erna Daugaviete. Tas ir arī stāsts par uzdrošināšanos, jo viņa pati uzrakstīja Štefanam, būdama sajūsmā par Dzintaru koncertzālē redzēto, un viņš piekrita sadarbībai. 

Īpašs ir stāsts par Ūti Lemperi un viņas telefona sarunu ar Holivudas dīvu Marlēnu Dītrihu, kas arī tiks atspoguļots monoizrādē “Tikšanās ar Marlēnu”. Vai Jums kādreiz ir bijis savs elks, māksliniece, kam vēlaties līdzināties? 

Mana dieviete mūzikā vienmēr bijusi Marija Kallasa. Tas nav stāsts par viņas dzīves izvēlēm vai raksturu, tas ir par sajūtām. Man dziedāšana vienmēr bijusi emocija un izjūtas, gribu, lai klausoties šermuļi nāk pār kauliem un mati ceļas stāvus. Tas, ko Marija Kallasa spēja paveikt uz skatuves, bija neticami psiholoģiski dziļas dvēseles studijas, katra izdziedātā frāze nāca no personības dziļumiem, un tu varēji noticēt ikvienam vārdam vai žestam. Ir dziedātājas, par kurām saki – cik izcila tehnika, cik pasakains tembrs, kādi izkopti paņēmieni. Par Kallasu tu nekad neko tādu nesaki. Vienkārši klausies, un viņa pilnībā paņem sirdi un dvēseli. 

Festivālā jau tradicionāli uzstājas arī konkursa “Ineses Galantes talanti” uzvarētāji, un pirmo reizi būs koncerts “Jaunie un spožie”, kas pilnībā būs veltīts Latvijas jaunajiem talantiem. Šo konkursu Jūs organizējat kopš 2014. gada. Ko esat sapratusi šajā laikā, meklējot un atrodot savus jaunos talantus?

Latvijā ir tik daudz talantu! Kad pirmsākumos sāku uzstāties uz pasaules skatuvēm, retais zināja, kur ir Latvija. Vēlāk jau sāka brīnīties, cik daudz slavenu vārdu nāk no mūsu valsts. Tagad nevienam vairs nav jautājums, Latvijas vietu uz lielās mūzikas skatuves zina visi, ne tikai melomāni. 

Pasaulē vienmēr būs konstants skaits īpaši talantīgu cilvēku. Neatkarīgi, kādi laiki nāks, vienmēr viņi būs. Ja šos talantus lolo un auklē, tad viņi var izaugt izcili spoži. Nepietiek ar to, ka esi apdāvināts no dabas, ir nepieciešams arī pareizais pedagogs. Ja tevi ved nepareizi, tavu dzīvi var vienkārši salauzt gabaliņos. Ja sniedz pareizus padomus un atver īstās durvis, tas notiek daudz vieglāk, ātrāk, un pēc tam neko nav jāārstē un jālabo. Ir tādi cilvēki, kas ne no kā nebaidās, nekad nekautrējas, viņiem ir viegli un vienkārši parādīt sevi no labās puses. Un tad ir tie, talantīgie, kas ir apgaroti, ik dienu viņiem rodas jaunas domas, emocijas. Viņi šaubās, mokās, un pa ceļam uz lielo skatuvi var kaut ko ļoti būtisku pazaudēt. Pedagogam ir jābūt ne tikai tehniski zinošam cilvēkam, bet arī labam psihologam. Un draugam. Ir jābūt ne tikai respektam un mīlestībai, bet arī spējai izvest savu audzēkni pa pareiziem ceļiem, spēlēt uz stiprajām pusēm, lai tās vājās pamazām nodilst. Tā ir dāvana no Dieva, satikt šādu pedagogu. Pie manis ir braukuši cilvēki no visas pasaules, lai dzirdētu no manis – vai viņiem būs nākotne mūzikā, vai palikt pie šī mērķa, vai tomēr atrast kaut ko citu. 

Tā ir ļoti liela atbildība. 

Bet kādam tā ir jāuzņemas.  Nav nekāda traģēdija, ja cilvēks saprot, ka nebūs dziedātājs. Visiem nav jābūt uz skatuves. Savlaicīgi to apzinoties, vēlāk arī paldies pateiks. Lai varētu būt dziedātājs un stāvēt uz skatuves, ir jābūt iekšējais harmonijai un ļoti labai nervu sistēmai. Ir labi, ka ir skaista balss, garas kājas un smuka kleita, bet ar to ir par maz. Protams, ne visi, kas nonāk uz skatuves, paliek atmiņā. Vienmēr no bariņa atmiņā paliks viens vai, labākajā gadījumā, pusotrs cilvēks, ne vairāk. Tas ir normāli. Ja tev mājās ir kaut simtiem kurpju un kleitu, tāpat roka vienmēr stiepsies pēc tām pāris, kas ir mīļākās, kas ļauj tev justies labi. Un tāpat arī ir ar pārējām izvēlēm. 

Lielu daļu dzīves jau vairākus gadus pavadāt Vācijā, kur dzīvo arī Jūsu meita ar ģimeni. Kas ir tas īpašais spēks, kas ļauj tomēr nepazaudēt saikni ar Latviju?

Es nekad nebiju pat apsvērusi domu saraut saiknes ar Latviju pavisam. Te ir manas mājas, mana dzimtene, mans teātris, mana publika. Vieta, kur es elpoju. Man patīk daudzās valstīs, daudz kur ir labi. Bet uz laiku. Esmu dziedājusi operas namos Vācijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Somijā, daudz kur citur.  Jau biju kādu laiku nodzīvojusi Minhenē, bet visu laiku bija doma, ka kaut ko vajadzētu darīt šeit, Latvijā. Atcerējos savu bērnību Mellužos, paskatījos, kas notiek Jūrmalā, un tā arī radās doma par savu festivālu. Gadu no gada uz “Summertime – aicina Inese Galante” vedu savus draugus, savus mīļos skatuves partnerus. Pirmos gadus viņi bija šaubīgi, prasīja, kas tas ir? Pēc tam daudzi mākslinieki paši teica – ja sauksi mani vēlreiz, braukšu ļoti labprāt! Esmu laimīga par to, un arī pateicīga savai uzticīgajai publikai. Tas ir tik skaisti, ka nāk ģimenes – mūsu sākotnējā publika jau ir kļuvuši par vecvecākiem, kuri līdzi tagad ved bērnus un mazbērnus. Es tikai priecājos, jo festivāls ir pasākums visiem labu emociju gūšanai!