Vācbaltiešu jurista, literāta un izdevēja Ulriha brīvkunga fon Šlipenbaha grāmata “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi” klajā nāca 1809. gadā vācu valodā. Izdevums ir unikāls, jo tik plaša un vēsturiska apraksta par tā laika Kurzemi nav. Nu tas pieejams latviešu valodā. 

Grāmata top laikā, kad Šlipenbahs dzīvo šeit Aizputē. Šlipenbaha muižas Amalienburgā saimnieko Marta Gaile ar ģimeni, vietēji šo namu vairāk atceras tāpēc, ka te bijusi banka jau kopš brīvvalsts laikiem. 

Bet 19. gadsimta sākumā te dzīvoja vācbaltiešu dzejnieks, rakstnieks un izdevējs Ulrihs brīvkungs fon Šlipenbahs. Viņa dzimtā vieta ir Dižvormsātes muiža tagadējā Kuldīgas novadā. Viņš bija Kurzemes patriots. Laikā, kad visā Eiropā bija ceļojumu aprakstu zelta laikmets un vācbaltieši galvenokārt savus iespaidus aprakstīja par ceļojumiem uz tādām ārvalstīm kā Francija, Dānija, Portugāle, Krievija, Spānija un citām, Šlipenbahs aicināja izzināt savu tēvzemi, 1809. gadā izdodot grāmatu “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”. “Ulrihs fon Šlipenbahs ir pirmais novadpētnieks Kurzemē, kas būtībā ir dokumentējis Kurzemes muižas, pilsētas un aprakstījis, kā tas ir bijis tai laikā, kas viņam ir bijis svarīgi,” saka viena no rezidenču centra “Serde” vadītājām Signe Pucena.

Grāmatu izdot latviski, lai to varētu izlasīt arī mūsdienu cilvēks, Aizputē esošo starpnozaru mākslas grupu “Serde” rosināja piļu un muižu eksperts, būvarheologs Juris Zviedrāns. Darbs pie tās ildzis vairāk nekā trīs gadus. Grāmatā iekļauto dzeju tulkojis Arturs Hansons, savukārt poētiskā valodā rakstīto tekstu – vēsturnieks Agris Dzenis. Ne visi grāmatā minētie vēsturiskie fakti ir precīzi, jo tolaik vēl nebija tik pamatīgi izpētīti, atzīst Agris Dzenis. “Šim laikabiedra redzējumam ir vislielākā vērtība, jo daudz kas no tā, ko viņš ir aprakstījis, nav saglabājies līdz mūsdienām – nedz parki, nedz mākslas priekšmetu kolekcijas Jelgavā, ko viņš apraksta samērā detalizēti. Kurzemē savstarpējās attiecības, tādi saimnieciskie objekti kā viesu nami, krogi, fabrikas,” stāsta vēsturnieks Agris Dzenis.

Signe Pucena atzīst, ka arī paši centušies nokļūt pieminētajās vietās. Tieši tēlainā valoda ar nelielu ironijas un humora devu ļaujot vislabāk iztēloties, kāda tolaik bijusi sadzīve. “Par pilsētas sevišķajām vietām man ir maz, ko teikt, un pie tām noteikti jāpieskaita ielu dubļi, kas kvantitātē un kvalitātē šeit varbūt pārspēj pat pasaulslavenās Parīzes ielu dubļus.” 

Pēc Šlipenbaha aprakstītā iespējams izdalīt trīs maršrutus. Krājumā ir ziņas par 31 muižu, sešām pilsētām un miestiem.