Kas labāk – sabučot baļķvedēju vai ielidot grāvī?

Runā, ka jauna automobiļa īpašniekam vissāpīgākā ir pirmā skrambiņa mirdzošajā lakojumā. Pēc tam nāk otra un trešā, līdz beidzot tam vairs tā lāga uzmanību neviens nepievērš. Dažs labs pat pēc neliela satiksmes negadījuma pamanās saņemt apdrošinātāju izmaksāto nauda, bet  vēsā mierā turpina braukt ar daļēji noplēstu bamperu vai ar plēvi aizlīmētu sāna stiklu.

Satiksmes negadījumi un transporta līdzekļu sadursmes ir slikti. Tomēr mazāk slikti ir tad, ja incidentā cieš tikai un vienīgi bleķi. Tos var nomainīt vai pat iztaisnot, taču cilvēku dzīvības nomainīt pret alternatīvām samainīt neizdosies. Diemžēl smagi satiksmes negadījumi ir pietiekami bieža parādība un gandrīz vienmēr tā ir izteikta cilvēka nolaidība, vieglprātība, pārgalvība vai neprasme vadīt auto.

Laikam nevienam nebūs pārsteigums, ka vissmagākās auto avārijas parasti notiek slikti pārredzamā ceļa posmā, kur apdzīšanas manevri ir ne tikai aizliegti, bet arī loģiski domājot nepieļaujami. Frontālā sadursme – divi smagi un cieti objekti teju vai pilnā sparā triecas purns purnā. Šādā divkaujā parasti uzvar tas, kas lielāks un cietāks. Savukārt zaudētājam spēle ir beigusies. Beigusies vai nu ar pārsēšanos invalīdu ratiņos vai ar rāvienu un uz visiem laikiem. Vien ceļa malā izdegušas sveces un sakaltuši puķu pušķi liecina par to, ka te kādam bija viņa pēdējā neloģiskā rīcība.

Kā rīkoties ekstremālās un visnotaļ bīstamās situācijās? Kā izmukt sveikā un nepapildināt jau tā skumjo statistiku? Kā ar savu rīcību nepadarīt visu vēl bīstamāku vai pat traģiskāku? Tik daudzi “kāpēc”, uz kuriem noteikti jāatrod atbilde, jo otra mēģinājuma nokārtot eksāmenu nebūs.

“Lūk, mana situācija uz Rīgas – Valmieras ceļa tajā posmā, kur tikai divas šauras joslas, bet dzīva kustība un daudz smago. Braucu vienā mierā un diezgan ātri, jo ceļš šķiet brīvs, priekšā arī neviena nav. Tad pretējā joslā parādās "vilcieniņš". Divas fūres, aiz kurām ciešā rindā kādi desmit vieglie. Un tad no kaut kurienes izlien vēl viena lielā fūre un sāk dzīties tiem visiem garām. Ar vienīgo iespēju (jo rinda blīva) tik atpakaļ savā joslā, apdzenot visus 10 un abas priekšā braucošās fūres. Nu, īsāk sakot, nāk man frontāli virsū. Gar malām grāvji, uz apmales vietas īsti nav. Vienīgais, ko varēju darīt, nometu ātrumu.

Sadursme nenotika- viņš paguva, man jauki “pamidžinot” pateicās un visi laimīgi aizbrauca tālāk.

Vai es rīkojos pareizi? Ko vispār jādara, ja kāds nāk “purns purnā” un ir aizdomas, ka var arī nepagūt atgriezties joslā?”: Tā raksta kāds autobraucējs ar pieredzi. Un ne jau tikai viņš vien savā dzīvē saskāries ar līdzīgu situāciju. Tiesa, biežāk tomēr nekaunīgais apdzinējs ir vieglais auto, kurš ir vairāk kā pārliecināts, ka tiks palaists, ka pārējie pašķīdīs malā un, ka tieši viņš būs tas izredzētais, kurš apmuļķos visus citus un netraucēti turpinās iesākto ceļu.

Šķiet diezgan loģisks jautājums – kā šādās reizēs rīkoties? To noteikti zinātu gan šis, gan visi citi autobraucēji, ja laikus būtu likuši iedomību pie malas un izgājuši speciālus ekstrēmās braukšanas apmācības. Par laimi Latvijā tas nav nekas neaizsniedzams un nekāda ietaupītā nauda nespēj aizstāt drošību un dzīvību.

Drošas braukšanas skolas vadītājs, instruktors un profesionāls autosportists Jānis Vanks labprāt padalās ar padomu, lai gan identiskas situācijas nemēdz būt un instrukciju katrai konkrētai situācijai uzrakstīt nevar.

“Jebkurā gadījumā konkrētais autobraucējs ir izdarījis pareizi samazinot braukšanas ātrumu. Visas darbības, kas veiktas, lai izvairītos no negadījuma ir apsveicamas. Te gan rodas jautājums – kāds tad tieši bija tas “diezgan ātri” ātrums un līdz kādam tas tika samazināts. 

Ja mēs runājam vispārināti par šādām situācijām, tad skaidrs, ka ja mēs novērtējam vairākus soļus uz priekšu un redzam, ka apdzinējam patiešām nav kur sprukt, tad samazinām ātrumu – jebkurš manevrs ar mazāku ātrumu būs vieglāk paveicams. 

Bieži vien problēma ir tā, ka autovadītājs nesamazina ātrumu un mēģina līdz pēdējam iespītēties, neļaujot pretim braucējam netraucēti atgriezties savā joslā un pēdējā brīdī, lai izvairītos no sadursmes, abi griež stūri vienā virzienā. Viens izvēlas grāvi, otrs arī zemapziņā griež tur pat un frontālā sadursme notiek tik un tā. Iespējams, ka pat vairs ne uz ceļa, bet jau uz ceļa apmales vai grāvī.

Loģiska rīcība būtu samazināts ātrums un ieslēgts pagrieziena rādītājs pa labi, lai informētu par plānoto manevra virzienu. Tā, protams, ir tikai un vienīgi sevis glābšana no iespējami smagām sekām. Tik pat skaidrs ir arī tas, ka šādam apdzinējam nopietni vajadzētu pārbaudīt savu mentālo veselības stāvokli. Diemžēl mūsdienās tādu netrūkst.”: Tā zina pastāstīt Jānis Vanks. Viņš arī piebilst, ka šādiem apdzinējiem kritiskās situācijās īpaši daudz variantu nav – vai nu tas spēj atgriezties savā joslā, vai nu tā ir kārtējā frontālā sadursme. Tieši tāpēc primāri jādomā par savu drošību un ne par to, kurš šajā situācijā ir vainīgs un, kurš nē. Gluži vienkārši jācenšas radīt apdzinējam iespēju izmainīties. 

Gudri onkuļi un tantes melnu muti raujas, lai ik brīdi pilnveidotu satiksmes noteikumus un radītu maksimāli iespējamu drošību uz ceļiem. Tajā skaitā tas ir maksimālā braukšanas ātruma ierobežojums, apdzīšanas aizliegums un distances ievērošana. Lai arī kā mums gribētos domāt, ka tas viss ir tikai un vienīgi mūsu brīvības ierobežošanai, tie ir optimālie režīmi, lai mēs spētu pagūt izvairīties no problēmām. No lielām problēmām.

Lai pieņemtu pareizu lēmumu ir nepieciešams laiks. Pie ātruma virs atļautā un neievērotas distances, laika mums nav un būt nevar. Tādēļ ir ļoti svarīgi saglabāt saprātīgu attālumu no priekšā braucošā, lai šo laika un metru sprīdi izmantotu ekstrēmam manevram – bremzēšanai, virziena maiņai, apdzīšanas pabeigšanai.

Tie autobraucēji, kas ikdienā stūrē gados jaunāku automobili, var izvēlēties un izmantot tādu elektronisko asistentu, kā distances kontroles sistēmu. Tā ir lieliska iespēja pārliecināties, ka pie ātruma, piemēram, 120 kilometri stundā 100 metru distance līdz priekšā braucošajam ir tikai smieklīgas 1,8 sekundes. Pat gadiem trenēts autosportists nespēj izstrādāt rīcības plānu nepilnās divās sekundēs. Ikdienas stūrmanim būtu par maz pat ar 10 sekundēm, tādēļ pareizi izvēlēts ātrums un droša distance nav ierēdņu untums, bet gan mūsu pašu drošība!