Līdz 1957. gadam mežos slēpās ap 20 000 partizānu, kuri visiem spēkiem centās pretoties padomju varai. Dobeles novada Īles mežos grupa Latvijas-Lietuvas partizānu izveidoja Baltijā lielāko bunkuru, kur pirms 75 gadiem partizāni izcīnīja savu pēdējo cīņu.

Otrais pasaules karš bija beidzies. Latvija nonākusi okupācijas jūgā, tomēr vēl bija cilvēki, kuri ticēja, ka viss vēl nav zaudēts. 1947. gadā izveidojās partizānu grupa, kas slēpās Zemgales mežos. Pēc gada viņiem pievienojās partizāni no Lietuvas. Dobeles novada Īles mežā vīri  izveidoja bunkuru, kas kļuva par viņu pēdējo mājvietu cīņā ar čekas karaspēku 1949. gada 17. martā. “Principā bija tā, ka viņi bija šeit ierakušies ziemošanas bunkurā. 27 cilvēki kopā. Kaujas brīdī viņi bija 24 bunkurā, viņus aplenca, uzbruka 36. čekas karaspēka pulks. 760 karavīru kopskaitā, no kuriem 600 atradās izveidotajos aplenkuma lokos, lai viņi nevarētu izkļūt no aplenkuma. 120 bija tiešā trieciengrupa, kas devās uzbrukumā,” saka vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

Pirms 15 gadiem bunkurs tika pilnībā atjaunots. Ik gadu drosmīgo partizānu pēdējās kaujas dienā šeit pulcējas cilvēki, skan gan Latvijas, gan Lietuvas himnas. Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: “Pirms 80 gadiem Latvijas centrālā padome pieņēma memorandu, aicinot atjaunot faktisko mūsu valsts suverenitāti, aicinot atjaunot Latvijas valdību, aicinot atjaunot mūsu valsti vēl vācu okupācijas laikā. Piecus gadus vēlāk šeit, Īlē, latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni izcīnīja sīvu kauju pret padomju okupantiem, pret čekistiem, lielā mērā atgādinot, ka brīvības dzirksts ir dzīva.”

Kā ik gadu, arī šoreiz notiek 1949. gada 17. marta kaujas rekonstrukcija, vien līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tai ir pavisam cita nozīme. Turčinskis: “Mēs vairāk saprotam šos cilvēkus, kuri cīnījās. Mums bija vajadzīgi 25-30 gadi, lai beidzot saprastu, par ko nacionālie partizāni cīnījās. Varētu teikt, ka šobrīd sabiedrībā vairs nebaidās no šīs tēmas.”

Arī biedrības “Latviešu karavīrs” dalībnieki atzīst, ka šogad sadalīt lomas bijis grūtāk nekā citus gadus. “Ja kādreiz mēs visu uztvērām tā mazliet citādāk, tad tagad ir jādomā par lielo kaimiņu blakus un to nepareizo cilvēku, kurš viņus vada. Ir citādāk, īpaši tiem, kuri tēlos “sarkanos”. Viņiem īstenībā pat ir grūti ieģērbties tajās formās,” saka biedrības “Latviešu karavīrs” pārstāvis Raimonds Valters.

1949. gada kaujā Īlē krita 15 partizāni, bet deviņi tika sagūstīti un vēlāk nonāca izsūtījumā. Kauja un bunkurs rekonstruēti pēc pēdējā izdzīvojošā partizāna Modra Zihmaņa atmiņām, kurš mūžībā devās 2021. gadā.