Trīs reizes drīkst minēt – kur Latvijā notiek visvairāk satiksmes negadījumu? Tāpat neuzminēsiet, tāpēc pačukstēsim priekšā! Visvairāk sīki, bet sāpīgi negadījumi notiek tieši lielveikalu autostāvvietās! Sāpīgi, jo reizēm tajos iesaistīti arī gājēji un tad var nākties dziedēt kādu traumu pat tad, ja ātrums stāvvietās nav nekāds.

Viss ir ļoti vienkārši, ja ik pa brīdim ielūkojas satiksmes noteikumu grāmatiņā un rīkojas tā, kā tur rakstīts. Tiesa gan, pieklājību ar satiksmes noteikumu palīdzību iemācīt nevar. Tā vai nu ir, vai nav. Diemžēl arvien biežāk tās nav, tāpēc gan kājām ejot, gan automobilī braucot esam nikni un satraukti jau pēc rūpnīcas uzstādījumiem. Pēdējais laiks restartēt savu smadzeņu vadības bloku un uzsākt visu no baltas lapas. Lai gan nē – labāk no aprakstītas, it īpaši, ja uz tās uzrakstīti satiksmes noteikumi.

Viena no biežākām konfliktu situācijām ir domstarpības starp gājējiem un autovadītājiem. Kā vieni tā otri uzskata, ka ir vietējie džungļu karaļi un ar naidpilnu nosodījumu lūkojas viens uz otru.

Savukārt ceļu satiksmes noteikumi šājā kontekstā uzskata, ka stāvvietas ir blakusteritorijas, kur atbilstoši Ceļu satiksmes noteikumu 154. punktam, līdzīgi kā dzīvojamās teritorijās un degvielas uzpildes stacijās, priekšroka ir gājējiem. Tiesa, tie nedrīkst „nepamatoti traucēt transportlīdzekļu braukšanu”!

Kas gan te varētu būt neskaidrs? Ja kāds, izkāpis no auto, vēlas nokļūt veikalā, tad automobiļi draudzīgi sastājas rindā un pacietīgi gaida. Un tomēr domstarpības šādās situācijās ir bieža parādība, jo liela daļa autobraucēju, kas iztrausušies no sava dzelzs rumaka, pārtop par klasisku automobilistu riebēju un demonstratīvi lēnā gaitā defilē pa stāvvietas braucamās daļas pašu viducīti.

Visticamāk ne viens vien saskāries arī ar situāciju, kad vēlamies ietrāpīt stāvvietas kabatiņā, bet kāds uzskata par obligātu pienākumu graciozi nostaigāt gar automobiļa aizmuguri, radot neapšaubāmu bīstamību sev un nepatīkamus mirkļus stūres vīram.

Būsim godīgi, arī iekšpagalmos, kas apzīmēti kā apdzīvotā zona un, kur gājējam vai velosipedistam ir priekšroka, nav tā vieta, kur izrādīt savu pārrākumu un manevrēt zigzagā pa braucamo daļu simtiem metru, lai sadistiskā priekā apzinātos – lepnais limuzīns man paklausīgi seko pa pēdām kā npiesiets šunelis.

Tātad atceramies kā savulaik skolēni reizesrēķinu – autostāvvietās priekšroka ir gājējiem, bet gājēji nedrīkst traucēt automobiļu kustībai!

Iespējams dažiem apjukumu var radīt lielveikalu stāvvietās sazīmētās gājēju pārejas. Tas nav dizainera untums, bet likumsakarīgs un loģisks risinājums – tā ir gājējukustības optimizācija, lai vieni netraucētu otrajiem un otrie pirmajiem. Protams, dzīvojamās zonas noteikumi turpina darboties, taču gājējiem nāktos izvēlēties maršrutu, pa kuru pārvietojoties vismazāk traucē transportam.

Un, kā mēs labi atceramies, tad arī gājēju pāreja nav tā vieta, kur varam dejot polku, barot bērnu vai spēlēt zolīti. Arī te ir satiksmes noteikumu punkts, kurš vēsta, ka CSN 24. punkts nosaka: pirms brauktuves šķērsošanas pa gājēju pāreju, kur satiksme netiek regulēta, gājējiem jānovērtē attālums līdz transportlīdzekļiem, kas tuvojas, kā arī jānovērtē to braukšanas ātrums un jāpārliecinās par drošību. Tātad strauja iznākšana uz gājēju pārejas, nerēķinoties ar iespējamu transportlīdzekļa tuvošanos, ir pārkāpums.

Atkal jau viss šķiet vienkāršāks par vienkāršu – gājēji šķērso pāreju tikai tad, ja ir droši par savu turpmāko likteni, savukārt autovadītāji šādās vietās ir lēnāki, uzmanīgāki, laipnāki un pretimnākošāki!

Liksim jaunu bildi iekšā un pievērsīsimies nepatīkamajiem nelieliem negadījumiem, kas notiek stāvvietās starp pašiem autobraucējiem. Visbiežāk divi braucēji vienlaikus vēlas atstāt savu stāvvietas “kabatiņu” un kaut kur uz vidusstrīpas ar dibeniem vienojas maigā un ieguldījumus prasošā “bums” situācijā. Uzmanība, dāmas un kungi! Uzmanība un vēlreiz uzmanība. Jā, un protams arī ceļu satiksmes noteikumu zināšanas!

Stāvvietās, ja vien ceļa zīmes nenosaka citādi, tāpat kā jebkur citur līdzīgos gadījumos, spēkā ir labās rokas likums jeb CSN 91. punkts: ja transportlīdzekļu braukšanas trajektorijas krustojas, bet braukšanas secība šajos noteikumos nav reglamentēta, ceļu dod transportlīdzekļa vadītājs, kuram transportlīdzeklis tuvojas no labās puses. Tātad priekšroka gadījumos, kā to bieži vien maldīgi uzskata autovadītāji, ir nevis tam, kurš brauc pa stāvvietas platāko vai citādi pašiedomāti „galveno” ceļu, bet tam, kurš bauda labās rokas principa priekšrocības.

Un vēl satiksmes noteikumi nosaka to, ko ievēro retais vai neievēro neviens. Arī lielveikalu stāvvietās obligāti jārāsa pagrieziena signāls! Gan tad, kad iestūrē vai izstūrē no stāvvietas, gan tad, kad gluži kā spēlē “kas dārzā, kas dārzā” virpuļojam pa stāvvietu rindām. Un pat tad, kad esam noskaņojušies iebraukt vai izbraukt no tā dēvētās “kabatiņas”.

Bieži vien novērojama situācija, ka divi viens otram pretim izvietoti automobiļi ieslēguši aizmugures gaitas pārnesumu drudžaini tur izpiestu sajūga pedāli un neviens, ne otrs nevar sadūšoties pirmais uzsākt izbraukšanas manevru. Lieki dedzināt sajūgu, ja šādā situācijā pirmais drošu sirdi var sākt kustību tas, kurš pirmais ieslēdzis pagrieziena signālu.

Un pats galvenais! Ne uz ceļa, ne pilsētas ielās un arī stāvlaukumā mēs viens otram neesam ienaidnieki. Gājēji ar iepirkumu ratiņiem gar maliņu, autobraucēji pa viduci, burvīgs smaids un draudzīga uzmanības pievēršana, ja jūtam, ka kāds apdraud mūs vai mēs varētu apdr