Apmeklējot Latvijā zināmās mākslinieces Vijas Zariņas jaunāko personālizstādi, var saņemt mūsu dzimtenes ainavas koncentrātu, sola izstādes organizētāji Ventspils muzejā. Pustoņi, plaši lauki un pavasaris gaisā – vairākos desmitos darbu precīzi fiksē šobrīd notiekošo Latvijas laukos.

Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī šobrīd var baudīt simts pelēkā nokrāsas. Visas trijās pils galerijās redzama mākslinieces un Latvijas Mākslas akadēmijas profesores Vijas Zariņas jaunāko darbu izstāde. Vairāki desmiti pavasarīgu ainavu tapuši pavisam nesen – janvārī un februārī – speciāli Ventspilī plānotajai izstādei. “Man patīk tas, ko es daru. Daudz gleznoju, nevaru teikt, ka ātri to daru. Ja ir īpaša vajadzība, tad ātri varu koncentrēties. Ideja un doma man bija skaidra. Vizualizācija man bija uzreiz skaidra, kas un kā būs. Atlika tikai tāds sīkums, kā ņemt un uzgleznot! Šī izstāde ir par laukiem. Par to mūsu aramzemi. Par mūsu ainavas izjūtu,” saka gleznotāja Vija Zariņa.

Strādājot ar studentiem, laiks gleznošanai esot liels deficīts, tomēr pavasara sajūta ir tik īpaša, ka gribējies atgādināt par Latvijas ainavas īpašo tonalitāti, pirms laukus klās svaigais zaļums. Par vēl ar lapām neaizsegto horizontu un uzarto lauku kontrastu pretstatā vēl nenokusušajam sniegam: 

“Ainavas kods 3601” – šāds ir izstādes nosaukums. Ciparu kombinācija ir viegli atšifrējama. Tāds ir Ventspils muzeja pasta indekss. Adrese, kam tika nosūtītas Vijas Zariņas pavasara sajūtas. Horizonta līniju, monohromo krāsu gammu un pavasara sajūtu kā sev mīļu un atpazīstamu atzinīgi vērtē ventspilnieki. “Es esmu lauku bērns, man gribas skriet pa to lauku tā, kā bērnībā gaidot pavasari. Tas horizonts velk uz mājām! Ja mēs tur skriesim, tad tur ir tās mājas, kas gaida. Atgriezties pie saknēm, atgriezties pie mājas, tas šajā laikā ir īpaši svarīgi visiem. Gan tiem, kas ir citur, gan mums pašiem. Pārdomāt, kas mēs esam un no kurienes nākam,” saka izstādes apmeklētāja Ineta Tamane.

Zariņa: “Kad no Lietuvas iebrauc Latvijā, es momentā zinu, ka es esmu mājās. Un es nezinu, pēc kā es to pasaku. Kaut ko tādu es gribēju uzgleznot. Jo ir lietas, ko vārdos nevar izstāstīt. 

Cilvēks, kas nemīl savu zemi, cilvēks, kas nemīl savu kultūru un savu vietu – tādam cilvēkam nav nākotnes.”

Lai arī Vijas Zariņas gleznas ir eksponētas vairāk kā 30 personālizstādēs, šis ir īpašs veltījums Ventspilij, Kurzemes pusei. Gleznas esot tapušas viena elpas vilcienā, jo kurš gan cits, ja ne latviešu gleznotāji varot atgādināt par māju sajūtu šajā haosa pilnajā laikā.