Valmieras novadā uzņemti jau divi simti Ukrainas bēgļu. Viņu vidū arī jaunie basketbolisti no Čerkasu pilsētas. Jaunajiem sportistiem šobrīd ir nodrošināts viss nepieciešamais gan treniņiem, gan sadzīvei. Bērni, var teikt, ir iejutušies, toties mammas un trenerus, pieaugušos, ne mirkli nepamet domas par karu, jo Ukrainā palikuši daudzi piederīgie.
Jaunajiem basketbolistiem no Čerkasu pilsētas basketbola skolas līdz Valmierai bija garš un nogurdinošs ceļš, vairākos vilcienos, autobusā. “Bērni bija ļoti pārguruši, viņi bija vairāk kā 50 stundas pavadījuši vilcienā, ceļā, vienkārši kā siļķes mucā. Viņi bija piekusuši, pēc dienas vēl bija šausmās, nu jau ir iedzīvojušies,” stāsta Alvils Kaufmanis, Bertānu Valmieras basketbola skolas direktora vietnieks.
Ukrainas basketbola izlases trenera asistents Maksims Mikhelsons: “Ideja ir tāda, ka nekādā gadījumā šo negribam saukt par bēgļu nometni. Viņiem sakām - tā ir basketbola nometne, gribam maksimāli radīt apstākļus, kādi bija miera laikā.”
Valmierā ir tikai daļa no jaunajiem Ukrainas basketbolistiem, kopumā ir Latvijā uzņems vairāk kā 200 bērnu un jauniešu, to palīdz organizēt Ukrainas izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis. Treneris Maksims Mikhelsons atzīst, ka apbrīnas vērtas ir arī Ukrainas sievietes, kuras šajā ļoti sarežģītajā situācijā cenšas izvest savus bērnus no kara plosītās valsts. “Es klanos līdz zemei šīm sievietēm, katra no viņām ir izvedusi kādu bērnu - vai nu savu, vai svešu. Viņas ved cauri visai valstij, caur karadarbību. Mums ir mātes, kuras bērnus izved no aplenktajām pilsētām, nebaidoties no bombardēšanas. Visas šīs sievietes ir varones.”
Bogdana mamma Anna Hadļevskaja saka: “Pat zinot, ka tas ir evakuācijas vilciens un tajā ir tikai sievietes un bērni, viņi šauj uz šiem vilcieniem. Kas var būt vēl nelietīgāk? To dara vēl nesen mūsu it kā brāļu tauta.”
Anna Hadļevskaja ir viena no mammām, kura atbraukusi uz Valmieru ar savu dēlu Bogdanu. Visiem bērniem gan mātes nav līdzi, ir, kuras palikušas, lai būtu kopā ar vīriem un brīvprātīgi palīdzētu Ukrainas armijai, ir, kas pašas stājušās tās rindās. Protams, pēc pārdzīvotā ukraiņi ir ļoti pateicīgi par uzņemšanu Latvijā. “Ziniet, Putins gribēja mūs sanaidot, bet viņš mūs apvienoja! Viņš apvienoja Ukrainu, tā vairs nav tāda, kā bija līdz karam. Viņš saliedēja Eiropas Savienības valstis, būtībā visas pasaules valstis. Pēc kara, ja mēs uzvarēsim, ja cilvēki paliks tādi paši, kādi mēs esam tagad – tas ir spēks. Tas ir spēks, kas var uzvarēt visu,” uzsver Bogdana mamma Anna Hadļevskaja.
Jāpiebilst, ka Ukrainas jaunos basketbolistus uzņem arī Valkas novadā un arī citviet Latvijā.
