Mēneša beigās zvejnieki uzzinās, cik daudz (vai, iespējams, šajā gadījumā – maz) nākamgad viņiem būs atļauts zvejot. Lai gan bija plānots, ka tieši kvotu sāpīgais jautājums būs skaļākais, tiekoties Latvijas Zvejnieku federācijas biedriem atklātajā sēdē, visvairāk zvejniekiem joprojām aizsvilties liek roņu nekaunība un dzīvnieku radītais posts.

Kaltenē pulcējās aktīvākie un lielākie piekrastes zvejas uzņēmumi, kam pieredze ne tikai praktiskajā darbā, bet arī zivjsaimniecības politikas veidošanā. Šī šogad pirmā klātienes tikšanās. Lai gan diskusijas salīdzinoši mierīgas, tāda nebūt neesot situācija nozarē. “Izskatās jau, ka daudzi zvejnieki vairs neizturēs. Visa tā birokrātija, mums tagad ir visādas ziņošanas... vecie zvejnieki vienkārši vairs netiek līdzi. Mēģinām kaut ko darām visu laiku. Tas mums tāds dzīvesveids ir,” saka zvejnieku saimniecība “Zvīņas L” īpašnieks Andris Laukšteins.

Oktobra beigās Briselē lems par zvejas kvotām nākamajam gadam. Tās noteiktas vēl zemākas, nekā iesaka zinātnieki. Zvejnieki cer uz saprātu. Jau vairākas valstis norādījušas, ka tāds samazinājums būs postošs Baltijas jūras zivrūpniecībai. Arī Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors solīja zvejniekiem cīnīties, taču viņi nav optimisma pilni. “Ja visas valstis stingri sadarbotos, tad varbūt panāktu kādu samazinājuma samazināšanu. Man liekas, ka visas kvotas tiks samazinātas vienalga,” saka Ēvalds Urtāns, Latvijas Zvejnieku federācijas vadītājs.

Nozarē zvejot atļauj arvien mazāk. To pašu nelielo daudzumu vēl gardi noēd roņi, kuri, zvejniekuprāt, vairojas katastrofāli. Urtāns: “Var teikt, ka ronis ir tik gudrs kā suns. Pietiekoši attīstīti dzīvnieki. Viņš iemācās un apmāca jaunākos, kā rīkoties pie pusdienu galda.”

Tāpēc Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) speciālisti radījuši zemūdens akustisko raidītāju, ko pieliek zvejas rīkiem un tas atbaida roņus. “Viņam sāk sāpēt, ja [raidītājam] tuvojas ļoti tuvu. Bet parasti (un arī ārzemju pētījumi to parāda), viņi pirmo reizi var to izjust, otro reizi nenāks klāt tuvāk par 300 līdz 500 metriem, jo sapratīs, ka tur kaut kas nav kārtībā. Un negribēs vairs to izjust otro reizi,” saka Dmitrijs Pikuļins, mikroviļņu inženieris, RTU projektu vadītājs.

Speciālisti gan norāda, ka tas var būt tikai kā palīgrīks, neatbaidīs pilnīgi visus roņus, jo roņi – tāpat kā cilvēki –, ir dažādi, katram sāpju slieksnis cits, arī dzīvnieka izsalkums var darīt savu. Urtāns, Latvijas Zvejnieku federācijas vadītājs: “Ja viņi ir izbadējušies, tad mudīgi skrien klāt un plēš, tad laižas projām. Kuriem nervu sistēma stabilāka.”

Iepriekš radīto rīku neveiksmīgā pieredze arī šoreiz dara skeptiskus zvejniekus, un, viņuprāt, ierīce par maz testēta. Tikmēr roņus pēta arī BIOR, kas piecās vietās Latvijā (arī Talsu novada Mērsragā) ar zvejnieku-mednieku palīdzību mēģina nomedīt konkrētu skaitu dzīvnieku zvejas rīku tuvumā. BIOR Jūras nodaļas vadītājs Ivars Putnis: “Mums ir kontroles rīki, kur skatāmies, kā mainās nozvejas, kas notiek vietās, kur roņi netraucēti var baroties un uzturēties. Un tajā pašā laikā skatāmies, kas izmainās tajā vietā, kur viņi tiek, teiksim tā, traucēti savā ikdienas ritmā, vai tur uzlabojas nozvejas un mazinās postījumi.”

Zvejnieki cer, ka roņu medīšana dzīvniekos radīs bijību. Un, viņuprāt, roņu radītie postījumi jākompensē, regulāri pārskatot arī koeficientus.

Foto: Freepik; ilustratīvs