Pagājuši jau 34 kopš Baltijas ceļa, kad apmēram divi miljoni cilvēku sadevušies rokās veidoja 670 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja visas Baltijas valstu galvaspilsētas. 

23. augustā Unguriņu un Lilli robežpunktā aizvadīts tradicionālais Baltijas ceļa atceres pasākums, aicinot cilvēkus atkal būt kopā, atcerēties vēsturisko notikumu, gūt iedvesmu un spēku nākotnei.  Viens no dalībniekiem Andris Kalniņš stāsta: “Patīkami atcerēties! Uz šo pasākumu es eju no paša sākuma. Kad bija Baltijas ceļš, tepat netālu stāvējām ar bērniem, tas bija neaizmirstams skats, kā toreiz bija. Ar visu  tautas pacilātību.”

Sarīkojumu atklāja ar visu trīs Baltijas valstu himnām, svētku ugunskura iedegšanu un Latvijas un Igaunijas pašdarbības kolektīvu priekšnesumiem. Apmeklētāja Ināra Blūma stāsta: “Šodien pēc 34 gadiem  esam ieradušies ar mazbērniem, bet pirms 34 gadiem šajā pasākumā bijām ar bērniem – gan ar vienu, kurš bija lielāks, gan otru, kurš bija mazāks.”  

“Es domāju, ka pasākums šoreiz ir citādāks. Mazliet vairāk bērnu. Visos pasākumos esmu bijis.Ttas priecē, arī kaut kādas jaunas vēsmas, kad Igaunijas puse ir sagatavojusies ar šādiem jaukākiem priekšnesumiem, ar jauniem priekšnesumiem,” saka Ojārs Beķeris. 

Kā ik gadu, arī šoreiz Baltijas ceļa atcerēšanās ļāva kavēties atmiņās par trauksmaino laiku pirms 34 gadiem, dodot iespēju atkal pārrunāt šo triju kaimiņvalstu vēsturē nozīmīgo notikumu. Andris Kalniņš atminas: “No Baltijas ceļa lielākā atmiņa ir karogs, mēs to speciāli uztaisījām Daugavmalai, tā ir manifestācija. Es vienkārši piedalos, es neesmu tajā organizācijā daudz piedalījies. Venkārši cenšamies stāstīt bērniem, visiem pārējiem, kā tas ir bijis un kādēļ to darījām.” 

Ināra Blūma: “Tas bija ļoti emocionāls laiks. Tad nebija mobilo telefonu, nekā tāda. Cilvēkiem līdzi bija radioaparāti, kur klausījās. Augšā lidoja helihoperi, un mēs visi bijām sadevušies rokās. Mēs visi zinājām, ka tas notiek visā Baltijā: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.” 

Šīs vēstures liecības līdz pat šodienai ir svarīgas, tās atgādina par laiku, kad latvieši vienojās kopīgam mērķim, to arī sasniedza. “Tas nav mazs sasniegums, tas ir ļoti liels notikums. UNESCO, protams, to ir sapratis. Tas ir faktiski lielākais notikums. Kā paraugs citām pasaules valstīm, kur vajadzētu sadoties rokām trīs, četrām, piecām valstīm. Varbūt karš beigtos,” saka Beķeris. 

Pasākumu noslēdzot, cilvēki atkal sadevās rokās, veidojot simbolisku dzīvo ķēdi cauri Latvijas un Igaunijas robežai, atminoties laiku, kā tas bija 1989.gadā.

#SIF_MAF2023