Reiz suitos austās un lietotās segas šobrīd glabājas dažādos muzejos un krātuvēs, joprojām liels skaits ir arī privātos pūros, segas dažādām dzīves situācijām tiek lietotas joprojām. Lai visu šo bagāto mantojumu varētu iepazīt vienuviet, šobrīd notiek darbs pie apjomīga apkopojuma un metodiskā materiāla izveides grāmatā. Un jāteic, ka darbs līdz gatavam izdevumam ir ne mazāk laikietilpīgs. 

Kādi ir segas izmēri, izmantotais materiāls, kādā tehnikā austas, kādas krāsas izmantotas, no kurienes sega nākusi, kam piederējusi, kas ir audējs – šī informācija veido tādu kā katras vienības pasi un ir pamatā apkopojumam par to, kādas segas bijušas un ir suitos. Šobrīd apzināti gan muzeju, gan privāti krājumi, kuros segas glabājas.  Etniskās kultūras centra “Suiti” vadītāja Dace Martinova: “Lai tas neaiziet nebūtībā. Viens ir tas, ka tas šeit glabājas, aktīvi netiek izmantots vai apskatīts, vai iepazīts. Tā ir iespēja iepazīt muzeja krājumus, kaut daļu, kaut suitu vēsturiskā novada daļu. Man liekas, veidojot publikāciju un iekļaujot tajā to saturu, tas gandrīz ir kā atvērtais muzejs.”

Aptuveni pusgada laikā ir apzinātas, izpētītas un apkopojumam safotografētas ap 200 segu no pieciem muzejiem, etniskās kultūras centra “Suiti” krātuves un privātiem pūriem. 

Grāmatā būs apkopoti arī stāsti par šīm tekstīlijām. Skaidrīte Nagliņa, Alsungas pagasta iedzīvotāja, no saviem krājumiem atnesusi iemūžināšanai deviņas segas. Viņai ir stāsts par katru. “Es to izmantoju, kad cepu maizi, tad siltu sasedzu maizes abru. man liekas, ka vajag uzsegt austu segu, nevis kaut kādu, bet austu, tai ir sava aura. Ļoti svarīgi, jo aiziet nebūtībā, ja TĀS nenofiksē un neapraksta, nesavāc un nesaliek kopā.”

Grāmata par suitos lietotajām segām būs aptuveni 500 lapaspušu bieza un būs kā metodiskais materiāls audējām, kuras vēlēsies tādas darināt. Kad tā iznāks, vēl nav zināms, jo priekšā vēl daudz darba pie teksta un fotogrāfiju apstrādes un tehnisko zīmējumu veidošanas. Suitos jau ir tapuši plaši metodiskie materiāli par villdrānām un cimdiem.