Talsu hokeja klubs kopā ar ģimeņu un bērnu attīstības centru “Brīnumiņš” pierādījis, ka cilvēkiem ar dažādām smagām diagnozēm, piemēram, autismu, bērnu cerebrālo trieku, Dauna sindromu vai funkcionāliem traucējumiem baudīt prieku uz ledus nav tik neiespējami, cik patiesībā ar prātu šķiet. Reizē tā ir iespēja atbrīvoties no bailēs un sajūtas, ka nevari to, ko citi.
Nu jau otro gadu uz vienu stundu Talsu hokeja halles ledus pieder tikai ģimeņu un bērnu attīstības centram “Brīnumiņš”. Tradīcijas sākumā interese bija tik liela, ka aizņemti bija visi slidu pāri. Nu tās iegādātas vēl vairāk, bērni un pieaugušie var noticēt, ka ierobežojumi ir tikai prātā. “Ļoti liela pievienotā vērtība tā ir tieši ratu bērniņiem. Viņiem tā ir unikāla iespēja būt uz ledus. Ja tu nevari paslidot savām kājām, tevi var uzlikt uz krēsla un izvizināt, un tu vienalga vari baudīt dzīvi,” saka Agnese Kviese, nodibinājuma “ĢBAC “Brīnumiņš”” valdes locekle.
Svētki uz ledus atgādina, ka aiz terapijām, medikamentiem un bezspēcības ir bērns – cilvēks, kas grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Un ar līdzcilvēku atbalstu viņi var būt daļa no sabiedrības. “Mums ir palīglīdzeklīši, ko var pastumt. Mēs pat krēslus esam izņēmuši un nolikuši, lai ir, pie kā pieturēties pieaugušajiem. Un tad mums ir tādi, kas jau labāk māk slidot, ratiņkrēslus pastumj. Visi atrod veidu, kā var izbaudīt,” stāsta Māris Ziediņš, Talsu hokeja kluba pārstāvis.
“Brīnumiņš” nav tikai centrs bērniem ar īpašām vajadzībām. Tas ir atbalsts arī ģimenēm, 2023. gadā ticis pie divām jaunām struktūrvienībām – “Mīļdārziņa”, kas pieskata mazos, un “Iespēju namiņa” pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem. Tāpēc, lai arī slidošana notiek jau otro gadu, daļai šī pati pirmā reize dzīvē uz ledus.
Auksts vējš vaigos un prieks arī vecāku acīs. Viņuprāt, šī īpašajiem bērniem ir iespēja noticēt brīnumam – lai vai kādiem palīglīdzekļiem vai ar palīdzīgu roku, viņi spēj slidot kā citi vienaudži. “Pēc trīs gadu gulēšanas gultā, nestaigājot, viņa ir šeit – jūs paši saprotat, kas tie ir par svētkiem. Gan man, gan viņai būt sabiedrībā un vispār kaut ko tādu baudīt. Es laikam nemaz nevarēšu ar sirsniņu izteikt to, kā mēs jūtamies,” saka Marita Krišlauka, mamma.
“Tie bērni, kas neredz vai nedzird, viņi jūt citādāk, un, manuprāt, izteiktāk, vairāk. Ir patīkami skatīties, ka tavs īpašais bērns var būt tur, kur ikdienā citi regulāri nāk slidot, bet mūsu īpašie arī var piedzīvot to prieku,” saka Sanita Ziediņa, mamma.
Talsu hokeja halles novērojumi liecina, ka pērn bija vairāki cilvēki un ģimenes, kas drosmīgi vēlāk uz ledus atgriezās un pievienojās citiem publiskajās slidotavas reizēs.
