Lielstraupes pilī norisinājās sikspārņu nakts. Sikspārņu pētnieks Gunārs Pētersons pasākuma apmeklētājus iepazīstināja ar lidojošo nakts būtņu anatomiju, sugas īpatnībām un citu šiem zīdītājiem raksturīgo. Gaujas Nacionālā parka fonda projektu koordinatore Anna Liene Brokāne stāsta: “Tas ir tāds diezgan populārs pasākums visā Latvijā, notiek gan Ķemeru nacionālajā parkā, gan Slīteres nacionālajā parkā. Interesanti, ka Gaujas nacionālajā parkā šis pasākums nebija noticis, jo tad, kad nacionālais parks svinēja 30 gadu jubileju, tad tauta un visi eksperti izlēma, ka Gaujas nacionālā parka simbols būs sikspārnis, jo šeit tiešām gandrīz visas sugas irsastopamas. Ideja ir mazliet pagājusi garām, vairs sikspārnis nav simbols, bet pasākums šogad notiek pirmo reizi, jo Gaujas nacionālais parks šogad atzīmē 50 gadu jubileju. Tas sākās ar ekskursiju pa Lielstraupes pili, kur visi interesenti varēja izzināt vēsturiskās Lielstraupes takas, pēc tam kopā ar nacionālā parka jaunajiem reindžeriem un Latvija komandu bija radošās un izzinošās darbnīcas.”
Pēc darbnīcām un arī sikspārņu eksperta Gunāra Pētersona vadītās lekcijas par sikspārņiem, pasākuma apmeklētāji sikspārņu pētnieku pavadībā devās skatīt nakts lidoņus. Izrādās, ka sikspārņi mīt dažādās vietās, tas atkarīgs no sugas. “Viņi visvairāk ir, kur ir ūdeņi un koki. Tie ir meži, parki, kur ir dīķi, kaut kādi ezeri. Bet var būt arī pilnīgi atklātās vietas, bet tās bagātākās sikspārņiem ir ūdeņi un koki. Un arī, teiksim, ja prasa, kur Latvijā ir vairāk, tas nav svarīgi no ģeogrāfijas, tas ir svarīgi tieši, kur ir šādas piemērotas vietas. Un tāpēc sikspārņu naktī parasti arī izvēlamies kaut kādus kā šeit – muižas parks, ir dīķi, turpat Braslas upe ir blakus. Pat neesot un pirms tam nezinot šo vietu, varēja prognozēt, ka viņiem te ir jābūt,” tā Gunārs Pētersons.
Lai arī sikspārņi sastopami dažādās vietās, naktīs, kad līst, tie var arī nelidot, jo spēcīgs lietus notraus zemē arī kukaiņus, kas ir viņu galvenais mērķis. Sikspārņu eksperts pauž: “Es domāju, ka lietus ir traucēklis ne tikai viņiem, bet arī mums. Teiksim, publikai ne tik omulīgi viņus skatīties. Sikspārņi pie maza lietus noteikti lido, pie liela lietus, domāju, viņiem varētu būt problēmas arī ar to eholokāciju, jo sikspārņa princips – viņi izdod ultraskaņu un gaida atbalsi. Lietū viņi vienkārši vairs nevar eholocēt, tajās vietās neuzturas.” Par spīti lietum, apmeklētājiem Lielstraupes pils parkā izdevās sikspārņus gan sadzirdēt, gan redzēt. Pasākuma apmeklētāji dalās pieredzētajā un stāsta, ka katram izdevies kādu sikspārni ieraudzīt. Tāpat arī sikspārņus vērot ieradušās ģimenes. Viņi stāsta, ka bērniem ir interese par nakts dzīvniekiem. Aplūkojot tos dzīvē, arī pašiem radusies interese par to, kāda ir sikspārņu daba, ko sikspārņi ēd un, kur tie uzturas.
Sikspārņu eksperts Gunārs Pētersons piebilst, Latvijā ir 15 sikspārņu sugas. Lielākā daļa sugu ziemā dodas prom, pārējās pārziemo tepat.
