Valkas novadā svin. Šis ir īpašs laiks, jo tieši pirms 700 gadiem par zināmu tapis Ērģemes pils vārds. Šogad tiek atzīmēta pils 700-gade pasākumā “Ērģemes pilsdrupu 700 gadu senatnes spogulis”. Turnas tautas nama vadītāja Baiba karpova stāsta: “Lepojamies, ka Valkas novadā ir tik brīnišķīgs kultūras mantojums kā Ērģemes pilsdrupas. Aicinām apmeklētājus, lai varētu baudīt viduslaiku atmosfēru, iepazīstot amatu meistarus, kādi ir bijuši tajā laikā, iepazīstot pavārmākslu un kaujas, visādus citādus paraugdemonstrējumus.”
Daloties sajūtās par svētku norisi un arī gatavošanos tiem, Ērģemes un Kārķu pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons stāsta: “Kareivīgumu var sajust ik uz soļa. Gan apskatoties pašus bruņiniekus, gan amatus, kas tajā laikā bija aktuāli, gan arī kaut ko iebaudot no tā laika virtuves. Jāsaka, ka, organizējot šo pasākumu, mēs mazliet izplūcām vilnu. Tas gēns un tā sajūta mūsos vēl tepat apkārt mājo.”
Katras darbnīcas vēstījums ir kāds stāsts par cilvēku vai viduslaikiem raksturīgu notikumu un darbību. Ērģemes pils svētkos gatavota arī zupa. Tās recepte tapusi pirms vairākiem gadsimtiem, proti, 14. gadsimtā, taču šogad to lietā lika Kārlis Smiltiņš. Viņš stāsta, ka zupas pierakstītais nosaukums ir “Pilsētnieku zupa”, pauž, ka, balstoties uz zupas sastāvdaļām, var domāt, ka tas ir bijis sabiedrības augstākā slāņa ēdiens. Receptē minēti arī pipari, kas noteiktā vēstures posmā bijuši zelta vērtē. Zupu papildina arī medījuma gaļas divi veidi, sarkanvīns, saldais krējums, burkāni, sīpoli, ķiploki un divu dažādu veidu pupiņas. Un tas viss nesteidzīgi tiek vārīts katlā. Kārlis Smiltiņš atzīst, ka sastāvdaļu kombinācija ir gana interesanta, tomēr zupa sanākot garda.
Savs amats arī podniekam. Šo amatu ieņemt varēja tas, kuram bijusi agrā ripa, lai varētu veidot māla podus, tā stāsta podnieks Einārs Dumpis. “Tikko kā parādās instruments, kurš tev nepieciešams priekš gatavošanas, tā tas kļūst par profesiju. Tad viņš taisa tikai podus, ar tiem podiem viņš arī iztiek, jo ir vajadzīga tāda ripa un bez tās ripas viņš nevar strādāt. Un visiem tādas nav. Tie bijuši vārāmie podi, tajos gatavoja ēst. Tie bija kā mūsu katliņš. Dzelzs bija dārgs tajā laikā, gatavoja ēst aptuveni kādus 6000 gadus pat vairāk māla traukos.”
Ērģemes pils svētkos ar sava amata specifiku dalījās arī Viesturs Āboltiņš. Viņš ir rožukroņu meistars un stāsta, ka kaula pērles cilvēki pārsvarā veidojuši no govs kaula, jo tas bijis pieejams un arī gana padevīgs, proti, mīksts, lai no tā veidotu pērles. “Tātad, vienā rokā ir kauls, kas izmērcēts ūdenī, lai padarītu to mīkstāku. Un otrā rokā ir tāds trīs žuburu urbītis, kuru es ar loka palīdzību griežu. Un tie trīs žuburiņi dara sekojošo, ka tas vidējais žuburs, protams, centrē to urbīti, bet vienlaikus arī taisa pērlītes to centrālo urbumiņu. Un maliņas veido pērles apjomu. Un man vēl ir noderīgā mašīna, kurai viena puse ir kustīga, jo man abas rokas jau ir aizņemtas, tad šī mašīna man ļauj ar ceļa palīdzību to urbīti bīdīt iekšā materiālā pamazām. Un tā no vienas puses urbj, tas tā, protams, uzreiz nenotiek, bet no vienas puses urbj. Tajā brīdī, kad tas centrālais dzelksnītis, kas ir garāks par abiem malējiem, iznāk otrā pusē ārā, tad zinu, kur urbt pretī. Kad urbumi satiekas, tad no tās pirmmatērijas izlūst gatava pērlīte, kura varbūt tikai jānoslīpē. Tā ir rožukroņa pērlīte, jo, izrādas, viduslaikos, vismaz tajā periodā, ko mēs saucam par Latvijas viduslaikiem, 13.-16.gs., ar kaula pērlēm cilvēki nav rotājušies. Tās ir kalpojušas tikai un vienīgi rožukroņiem jeb lūgšanu krellēm.” Viesturs Āboltiņš papildina, ka ļaudis, kuriem bijuši attiecīgie rīki, šajā gadījumā rožukroņa veidošanai, ieguvuši amatu – rožu kroņu meistars –, savā amatā darbojušies visu mūžu. “Ir trīs galvenie elementi patiesībā, kas nosaka profesiju. Visos laikos tā ir bijis. Tev ir zināšanas, pareizie rīki un laiks, ko tam veltīt. Un tā mēs jau izsenis sabiedrībā sadalām savus uzdevumus.”
Dienas gaitā bija vērojama arī īsta zobenu kauja. Un arī viduslaiku tērpu piemērīšana ļāva apmeklētājiem izdzīvot dažādus viduslaikiem raksturīgos notikumus, vienlaikus arī daļu Ērģemes pils ikdienas.
#SIF_MAF2023
