Viņu rindas ar katru gadu kļūst aizvien tukšākas, tomēr ik gadu augusta sākumā pulcēties Ikšķilē politiski represētajiem esot svarīgi, jo tā ir tikšanās ar likteņbiedriem. Sibīrijas bērnus, kuri tagad ir sirmgalvji, cienījamos gados visvairāk satrauc nihilistiskā attieksme pret vēstures mācīšanu skolās. Vēstures būtisko nozīmi savā runā represētajiem uzsvēra arī jaunais Valsts prezidents, kurš klātesošajiem solīja pasekot līdzi, lai skolās atkal atgrieztos pilnvērtīga vēsture apguve.

Ikšķiles estrādē jau 24 reizi pulcējas tie, kuri 1941. un 1949. gadā vissmagāk cieta no okupācijas varas. Pēc daudzajiem gadu desmitiem sāpes par izpostītajām ģimenēm un bērnību esot rimušas, bet nekas nav aizmirsts. “Paspēju Dobeles pagastā piedzimt – 19. februārī 1949. gadā, pēc mēneša 25. martā projām tālajā ceļā. Brālītim bija 3,5 gadiņi. Mamma, tētis un vecāmamma. Vecākais brālis un māsa palika Dobelē. Pamuka. Kā “kulaku” saimniecība. 18 hektāri zemes vai bišķi vairāk,” saka represētā Zane Veinberga.

Kā ReTV stāsta jūrmalniece Zelma Čepeļevska, lai nokļūtu Sibīrijas stepēs, gan nemaz neesot vajadzējis būt turīgam. Arī tolaik bijuši cilvēki, kas domājuši tikai par sevi. “Mēs bijām kalpu ģimenīte. Izveda saimniekus, un saimnieki atpirkās acīmredzot pat tanī laikā. Vēlāk jau uzzinājām. Tēvs man teica, ka tie atpirkās. Vienkārši viņiem bija četri bērni, vārds un uzvārds tāds pats kā mani mammai. Mēs kaut kā izvilkām to dzīvību, pateicoties manai mammai, kura bija ļoti strādīga un ātri iejutās.”

Represētais Viktors Krols: “No izsūtīšanas ir palicis tas, ka mēs ar māti kaut kur sēdējām mašīnā, pastiepās roka un iedeva puskukulīti ķieģeļa. Laikam briesmīgi ēst gribējās, ka tādas palikušas man atmiņas.”

Vairāk par visu tā sauktajiem Sibīrijas bērniem sāp valsts attieksme pret vēsturi. Cēsu politiski represēto nodaļas valdes priekšsēdētājs Pēteris Ozols norāda uz vēlmi pabeigt piemiņas vietu no Amatas stacijas izsūtītajiem, kam joprojām pietrūkst līdzekļu. “Amatas stacijā ir uzstādītas 433 piemiņas vietas cilvēkiem, kuri sēdēja šai vagonā, vēl pietrūkst 958. Ar valdības galu ir sarežģīti. Gan iepriekšējais prezidents runu līmenī tikai atbalstīja. Arī Saeimas priekšsēdētājs tikai runu līmenī.”

Neizpratni radījusi arī vēstures mācīšana skolā, ko savā uzrunā uzsvēra arī prezidents Edgars Rinkēvičs. “Mums vairs nav atsevišķs priekšmets “vēsture”, un tam ir jāatgriežas atpakaļ skolās. Mūsu skolēniem ir jāmācās, un ceru, ka tas būs viens no darbiem, ko Izglītības un zinātnes ministrija un valdība tiešām paveiks, un es tam sekošu līdzi.”

Vēstures mācīšana moku ceļu izcietušajiem ir svarīga arī tāpēc, ka viņu rindas ar katru gadu kļūst retākas. Kopš iepriekšējā represēto salidojuma aizsaulē aizgājuši 600 izsūtījumā izdzīvojušie.

#SIF_MAF2023