Jau Krievijas uzsāktā kara pret Ukrainu pirmajās dienās pirms diviem gadiem Reinis Pozņaks aicināja ziedot automašīnas un sūtīt tās uz fronti Ukrainas aizstāvjiem. Šajā laikā Ukrainā nogādāts jau vairāk nekā divi tūkstoši divi simti automašīnu, liela daļa no tām ir kaujas līniju tuvumā tik nepieciešamie apvidus spēkrati. 22 mēnešos kopš noziedzīgā Krievijas iebrukuma Ukrainā kopējā Latvijas palīdzība ukraiņiem sasniegusi 600 miljonus eiro, kas proporcionāli iedzīvotāju skaitam un daļai no valsts iekšzemes kopprodukta ir viena no lielākajām pasaulē. Par ukraiņu sīkstumu, nepadošanos, cīnīšanos ar pieejamajiem ieročiem un to, kāpēc Rietumeiropā nepietiekami atbalsta Ukrainu, ReTV sarunājās ar “Tviterkonvoja” kustības līderi.*

Ar Reini Pozņaku tikāmies 11. janvārī – dienā, kad vienas dienas vizītē Rīgā ieradās Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Jaunmārupē bāzētā kustība “Tviterkonvojs” ir viena no Latvijas palīdzības kustības Ukrainai simboliem, kad bez adiministratīvā resursa, pašvaldības vai valsts dotācijām mūsu cilvēki apvienojas idejas vārdā palīdzēt Ukrainai, jo šis ir arī mūsu karš. Saltais ziemeļu vējš Brīvības pieminekļa nespēja sasaldēt karstu sirdi, kas vēlas pietuvināt ukraiņu uzvaru.

ReTV: Reini, tūlīt karam divi gadi, tu visu laiku esi iekšā procesos, mēs nevaram sagaidīt, kad būs tā uzvara…

Reinis Pozņaks: “Mēs arī nevaram to sagaidīt, īstenībā tie divi gadi ir tāds ir grūti aptverams laiks. Dzīvo no piektdienas uz piektdienu. Īstenībā šajā jaunajā gadā bija sajūta, ka ir gads. Bet, jā, ir divi. Neviens nevar sagaidīt uzvaru, lai tā uzvara būtu, ir vairāk jādara, sevišķi rietumu civilizācijai, jo galu galā arī par to tai skaitā ukraiņi cīnās. Protams, par savu valsti pirmām kārtām. Ja viņi to nenosargās, mums būs grūti un visai Eiropai būs grūti pēc tam.”

Kur ir tas fenomens, tavuprāt, pieļauju, ka esi kontaktējies ar cilvēkiem Rietumeiropā, kāpēc viņi nejūt to, ko jūtam mēs, ka esam gatavi kreklu novilkt un atdot Ukrainai, lai viņi nenosalst?

Tāpēc, ka viņi nejūtas pietiekami apdraudēti, varbūt jutās pašā sākumā, kad krievi nāca virsū un bija jau pie Kijivas, tad varbūt visi jutās apdraudēti. Tagad, kad jau kustība stāv uz vietas vai ļoti lēnām iet atpakaļ virzienā un ļoti dārgi ukraiņiem, visiem jau liekas, ka nu jau viss – karš ir kaut kur tur un briesmas vairs nav jūtamas. Ir grūti varbūt saprast, ka tas laiks ir mums par sliktu, ka krievi jau plāno savu impēriju atjaunot – esošais režīms. Katrs mēnesis un gads ir viņiem laiks, lai uzkrātu spēkus un ietu tālāk.

Ko mēs vēl varam darīt vairāk, lai iedotu Ukrainai no tā, ko mēs jau darām daudz?

Mēs, vispār Latvijas sabiedrība un arī Latvijas valsts, darām ļoti daudz savu iespēju robežās. Tas, ko varam darīt vairāk, – aktīvāk krist uz nerviem Rietumiem. Pirmkārt, pašai Eiropai ir jāgatavojas nopietnāk. Ir pagājuši divi gadi, bet joprojām nevar saražot, piemēram, munīciju pietiekamā daudzumā. Jo nauda, protams, ir ļoti labi, bet ar naudas paciņām ir grūti tikt galā ar tankiem. Arī ukraiņiem. Nauda, protams, ir vajadzīga kaut kādām valsts funkcijām, bet uzvarai ir vajadzīgi ieroči.

Ir tas interesantais fenomens – vecmāmiņas, kas ada zeķes un sūta uz fronti, bērni, kuri ziedo savu kabatas naudu Ukrainai, ir cilvēki, kas ziedo automašīnas, bet tas ir arī kaut kāds cilvēcības uzvaras gājiens Latvijā šobrīd.

Jā, protams, ka tas ir arī cilvēcības uzvaras gājiens Latvijai. Un man personīgi tas vieš lielu optimismu arī kopumā par Latviju. Lai kā mēs ikdienā viens pret otru kašķētos par visādiem sīkumiem, kad ir īstas problēmas, mēs spējam kopā vienoties un iet cīņā.

Šodien * ir Zelenskis Rīgā. Manuprāt, tas ir notikums, cilvēks, kurš spēj novērtēt, ko mēs esam izdarījuši divos gados, lai arī mums atzinība nav vajadzīga. Tie ir mūsu draugi, kas šobrīd veidojās un būs mūsu draugi desmitgadēm. Tādi sabiedrotie, kādi mums varbūt nekad dzīvē nav bijuši…

Tieši tā – tas ir milzīgs aktīvs un vērtība. Draugi vienmēr ir liela vērtība. Tāpēc mūsu interesēs būtu Ukrainas ienākšana Eiropas Savienībā. Arī mūsu ietekme tajā visā augtu. Dod, Dievs, tādus sabiedrotos krīzē mums, kādi mēs esam Ukrainai, vispār visas Baltijas valstis. Tad viss būs labi.

Par Zelenski. Pats kara sākums. Tu uzreiz iesaistījies un domāji, ko var palīdzēt. Kad izšķīrās pirmajās divās trijās dienās, vai Ukrainai nebūs pilnīgs sabrukums. Tur krievi centās ieņemt Hostomelas lidostu. Kā saka paši ukraiņi, mūsu “stingeri” palīdzēja. Kur ir tā Zelenska neticamā vīrišķība, ka viņš palika Kijivā un pateica: “Es stāvu ar jums!”

Es domāju, ka viņš vienkārši tic savai tautai. Kad mēs palīdzējām, mēs nepalīdzējām Zelenskim vai Zelenska dēļ. Mēs palīdzējām vienkāršiem ukraiņu puišiem, kas nebūt nedienēja armijā, bet bija gatavi doties cīņā. Un viņš vienkārši ļoti labi jūt savas tautas noskaņojumu un gatavību iet cīņā. Es domāju, ka nekā citādāk rīkoties viņš nevarēja. Viņš galu galā ir ukrainis, nacionālā pašapziņa viņam ir tikpat augstā līmenī kā visiem pārējiem ukraiņiem, kuri gatavi iet un mirt par savu zemi.

Viņi diemžēl mirst un mirst daudzi. Katra stunda atnes aizvien jaunus upurus Ukrainā. Vai šajā brīdī frontē šobrīd ir visi, kas pirms tam bija pārdevēji, taksometra šoferi, ugunsdzēsēji, ofisa darbinieki?

Nē, viņi visi šobrīd nav tranšejās. Tie zaudējumi šobrīd ir lieli un maksā dārgi ar katru dienu. Bet viņiem [ukraiņiem] cilvēka dzīvība ir vērtība, viņi nemēģina sūtīt “gaļu” ierakumos, jo no tā lielas jēgas nav. Mēs redzam, kas notiek otrā pusē [krievu], kur līķi krājas kaudzēs bez rezultāta. Un ukraiņi to nedara. Šobrīd, kad tur bijām, jā, cilvēku sāk varbūt trūkt, bet tāpat notiek karavīru rotācijas. Nav tā, ka visi, kas ir, šobrīd ir frontē. Protams, ņemot vērā, ka karš ieilgst, viņiem ir jādomā par jauniem spēkiem, jaunu cilvēku iesaisti, tas ir neizbēgami.

Nesen esi bijis tur. Pastāsti, ko viņi jūt šobrīd, kāds ir noskaņojums?

Viņi ir, protams, arī noguruši. Protams, ka ir sāpīgi lielie zaudējumi. Sākās diskusijas, ko vajadzēja darīt citādāk. Es nedomāju ar to, ka vajadzētu kaut kā padoties vai apstāties. Vairāk – ko vajadzēja darīt taktiski, stratēģiski, militāri. Kaut kāda neapmierinātība ar kaut ko, bet tajā pašā laikā – ne mazākās domas, ka vajadzētu padoties, apstāties, kaut ko atdot miera labad. Viņi lieliski saprot – respektīvi, ja viņi neuzvarēs Krieviju, tā ir problēmas atlikšana uz laiku. Tas nenozīmē, ka iestāsies miers un laime līdz mūža galam.

Mēs visi ļoti gaidām F-16 iznīcinātājus Ukrainai, kam tūlīt, tūlīt jābūt, bet nav vēl joprojām. Kā tas ietekmē viņu noskaņojumu?

Protams, ka visas kavēšanās ietekmē. Bet viņi cinās ar to, kas viņiem ir. Grauž metru pa metram. Acīmredzot, ir kaut kādi iemesli, kāpēc rietumi nav gatavi ātrai Krievijas sagrāvei. Droši vien, ka ir zināmas bažas, kas notiks ar to tālāk. Man reizēm ir tāda sajūta, ka dod ieročus tieši tik, lai viss ir tieši kā tagad - lai Ukraina nezaudē un Krievija neuzvar. Es ceru, ka notiek arī kaut kādi sagatavošanās darbi Kremļa režīma iekšienē un tajā brīdī, kad būs skaidrība, kas ar šo režīmu notiks pēc tam vai kas pārņems visu valsti, ātri tiks atrisināts uzvaras jautājums.

Slava Ukrainai!

Varoņiem slava!

Mēs turam īkšķus un būsim kopā, cik vien nepieciešams ar viņiem.      

Tieši tā.

*Saruna ar Reini Pozņaku notika 2024. gada 11. janvārī.