Novembra beigās mūžībā devās izcilais latviešu komponists Mārtiņš Brauns, aiz sevis atstājot kino, teātra un kormūziku, kā arī virkni citu muzikālu projektu, tostarp vienu no pēdējiem darbiem, savā bērnības pilsētā Alūksnē. Tur apmeklētājiem durvis vērusi viduslaiku pils, ļaujot piedzīvot inovatīvu gaismas un skaņas stāstu.  

 “Viņš zināja – kurš gan nebūs gatavs kauties zobiem, nagiem, lai laimīga zeme zeltu mūžam,” ir fragments no muzikālās teiksmas, kas iedzīvinājusi Alūksnes viduslaiku pils Dienvidu torni. Tā atklāj teju 700 gadu garumā pilī piedzīvoto un atgādina par vēlmi būt patiesiem un mīlestību, kas nekad nebeidzas. “Ir vēl tās emocijas sevī iekšā jāsaprot. Tā kā runa bija par tēviem, dēliem, vēsturi, gan par dažādām lietām, tas viss izskrēja cauri, jo pašam ir liela ģimene ar trīs brāļiem un trīs dēliem. Tās domas skrēja, tās droši vien kaut kad tagad tikai nosēdīsies, bet tā jau arī ir šādu objektu galvenais uzdevums – likt kaut kādā mirklī cilvēkam apstāties un likt domāt,” saka Druvis Tomsons, Alūksnes novada domes priekšsēdētāja vietnieks (NA).

 “Tad, kad klausies šādu mūziku un vēl tādā senā, atjaunotā vietā atrodies, tad sāc domāt par dzīvi, sāc domāt par tiem laikiem, kādi bija pirms simtiem gadu, un tad sāc novērtēt mūsdienas,” atzīst Harijs Buliņš, Alūksnes novada iedzīvotājs.

 “Tas ir liels saviļņojums. Ko man nozīmē šī ekspozīcija un tornis? Tā ir mīlestība, kas ir padarīta redzama. Es ļoti mīlu šo vietu un ļoti mīlu šo darbu,” saka Sanita Adlere, idejas autore, Alūksnes novada pašvaldības pārstāve.

“Marienburgas astotais brālis” ir izcilu personību kopdarbs. Starp viņiem arī komponisti un mūzikas producenti Sigvards Kļava, Artūrs Maskats un Mārtiņš Brauns. “Mūzika bija uzvedinoša, zinot pēdējos notikumus. Diemžēl šis izcilais latviešu komponists vairs nav starp mums, bet viņš nav starp mums miesīgi, bet garīgi viņš šajā tornī būs vienmēr,” saka Druvis Tomsons.

“Tas nemaz tik viegli nepadevās, uzreiz neizdevās. Ar vairākiem piegājieniem tika precizēts šis skaņdarbs, šī teiksma. Komponisti vairākas reizes brauca uz Alūksni un papildināja savu ierakstīto kompozīciju ar dažādiem instrumentiem, papildus skaņām. Visu laiku ir tik liels saviļņojums, ka es tik ļoti gribu katru no viņiem samīlēt, satikt un pateikt “paldies”. Man ļoti trūkst lielās atklāšanas. Mēs bijām plānojuši šeit, pils mūros, satikties ar darba radītājiem, komponistiem, un pasaule uzzinātu par viņu veikto darbu,” pauž Sanita Adlere.

Ja epidemioloģiskā situācijā ļaus, svētku pasākums, kopā pulcējot arī projekta autorus, plānots pils iesvētīšanas dienā, 25. martā.