Limbažu muzeja vēsturnieks Juris Pavlovičs uzsācis darbu pie apjomīga pētījuma - Limbažu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēstures, un nule klajā nākusi grāmata, kas vēsta par biedrības veidošanos un darbu no 1867. līdz 1903. gadam. Lai atzīmētu šo notikumu, Limbažu Vecajā depo, kas ir viena no muzeja ekspozīciju vietām, bija sarīkoti grāmatas atvēršanas svētki. Arī depo piedzīvojis pārmaiņas, veikts telpu remonts, ar jauniem faktiem un priekšmetiem papildināta ekspozīcija. Muzeja galvenais speciālists Gundars Plešs stāsta, ka šādā veidā kolēģa veiktais pētnieciskais darbs ieguvis arī vizuālu papildinājumu. “Izveidojām brandmajora kabinetu, lai ieskicētu Limbažu brīvprātīgo vai, kā agrāk teica, savvaļīgo ugunsdzēsēju biedrības tapšanu - dažādas peripetijas, naudas avotus, iniciatīvas. Līdz ar to ieskicējam Limbažu tā laika sadzīvi 19. gadsimta izskaņā, un arī pašu ugunsdzēsēju pienesumu sabiedrībai, tāpat viņu savdabīgo bohēmu.” Sīkāk par to visu var izlasīt jaunajā grāmatā, un autors Juris Pavlovičs ir gandarīts, ka izdevies atklāt daudz jauna, iepriekš nezināma, tostarp noskaidrot arī paša Vecā depo vēsturi. “Pirms aptuveni trim gadiem nebija ne mazākā priekšstata, kad šī ēka ir celta. Daudz Limbažu pilsētai, kopienai un arī  ugunsdzēsēju vēsturei fundamentāli svarīgu faktu par 19. gadsimtu nebija zināmi, bet nu tie ir apzināti.” 

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību 19. gadsimta otrajā pusē Limbažos veidoja un vadīja vācu tautības iedzīvotāji, taču 1903. gadā notika kas tāds, kas šo kārtību mainīja. Proti, izcēlās ugunsgrēks biedrības priekšnieka, galdniekmeistara noliktavā. To nodzēsa, tomēr nepamanīja, ka uguns iemetusies arī blakus mājās. “Galu galā cieta varbūt pat 20 ēkas. Ugunsdzēsēju biedrība tika tādā veidā apkaunota. Vainoja ne tik daudz par dzēšanas grūtībām, jo to vēl saprata, bet par to, ka ugunsdzēsēji nebija palīdzējuši pasargāt pilsētnieku mantas. Ja vienā pilsētas stūrī deg, cilvēki metas glābt to, kas viņiem ir, un šeit pat tirgus laukumā vismaz puse pilsētas sanesa savas lietas, no kurām daļa pazuda. Vismaz tā cilvēki teica. No visas šīs jezgas cieta vācu kopienas reputācija,” notikumu atstāsta J. Pavlovičs.

Vēsturnieks arī atzīst, ka informācijas par biedrības darbu saglabājies maz. Viņš pētījis tā laika periodiku, grāmatas, atmiņas, turklāt avotu trūkums arī savā ziņā ir saistīts ar jau pieminēto ugunsgrēku. “Ugunsdzēsēji glabāja visu savu arhīvu vācu biedrībā, kas arī nodega. Un pēc tam jau sākās 1905. gads un citi juku laiki, un neviens nesteidzās no jauna to visu pierakstīt. Rezultātā mēs zinām ļoti maz.” Nu jau pētnieks strādā pie biedrības vēstures nākamo laika posmu izzināšanas. Plānots, ka otrā grāmata stāstīs par biedrības darbu līdz 1944. gadam, un pēc tam jau būs kārta arī padomju laikam un tam, kā biedrība darbojās līdz 1991. gadam.