Lai gan šodien tiek atzīmēta diena cilvēkiem ar invaliditāti, tomēr ir daudzas problēmas, ar ko saskaras cilvēki ar invaliditāti, piemēram, sabiedrības attieksme, vides pieejamība un arī šobrīd esošie laikapstākļi, kuros cilvēkam ratiņkrēslā nav iespējams tikt laukā no mājas.
Dzintars Strautiņš pārvietojas ratiņkrēslā, un tādās dienās kā šī - kad ārā nemitīgi snieg sniegs - viņš ārā tiek tikai līdz priekšnama durvīm. Dzintars sarunā ar ReTV ziņām atzīst: “Sēdi istabā un meklē piekto stūri un cauri, ko vairāk? Jo ar ratiņiem vispār tādā laikā nevar izbraukt? Oi, te taču nav, ko domāt. Jātup ir, nekā neizdarīsi. Jāgaida pavasaris, nokusīs trakie sniegi. Vienīgais, ja man dēls vai vedekla kad kaut kur brauc, tad mani paņem uz mašīnu, tā jau ar ratiem nav ko domāt.”
Lai gan Dzintaram nākas pat pusgadu dzīvot istabā laikapastākļu dēļ, viņš tik un tā ziemu gaida, un viņā mīt dzīvesorieks un arī cerība. Šobrīd valstī ir vairāk par 200 000 cilvēku ar invaliditāti, kas ir apmēram 10% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Astoņi ar pusi tūkstoši no tiem ir bērni, kuriem ir īpašas vajadzības.
Cilvēki ar invaliditāti sasniedzot pilngadīb tiek iedalīti trijās grupās - pirmā, otrā un trešā, no kurām pirmā ir smagākā. Visvairāk ir otrās grupas invalīdu - 45%, tam seko trešā invaliditātes grupa - 40% Pirmajai invaliditātes grupai atbilst ir 15%.
Kā stāsta Labklājības Ministrijas Sociālās iekļaušanas politikas departamenta vecākā eksperte Aiga Lukašenoka: “Tīri statistiski, mēs redzam, ka cilvēki ar redzes un dzirdes traucējumiem vairāk ir cilvēki ar trešo invaliditātes grupu. Cilvēki ar kustību traucējumiem ir tieši vairāk cilvēki ar otro un trešo invaliditātes grupu un cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem vai kombinētiem traucējumiem, ir cilvēki ar pirmo vai otro invaliditātes grupu.”
Apvienība “Apeirons” ir viena no lielākajām cilvēkiem ar invaliditāti intreses aizstāvošajām organizācijām Latvijā. Valdes loceklis Ivars Balodis ReTV iezīmē reālo situāciju cilvēkiem, kuriem nācies un nākas sadzīvot ar to, ka ir invalīdi. Apeirona valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis ReTV ziņām stāsta: “Tās prasības pēc pieejamas vides, pēc normāliem pakalpojumiem, pēc attieksmes, joprojām ir tādā līmenī, tādā 10 ballu sistēmā, mēs novērtētu ar seši. Ja mēs, piemēram, cilvēku ratiņkrēslā nu jau sākam uztvert par normālu cilvēku un sabiedrībā neatskatāmies un nečukstamies - kas tur pagāja garām? Bērniem neaizsedzam acis - neskaties uz to, ka tik tev pašam ļauns nenotiek. Tad par cilvēkiem ar redzes traucējumiem joprojām īsti nezinām neko, zīmju valoda Latvijā ir tāds kā mīts, nevar īsti saprast, kas tāds ir un kas tie surdotulki ir. Visbēdīgākajā situācijā ir cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Pavisam nesen esmu dzirdējis sarunu ar augsti stāvošiem cilvēkiem to, ka - kā tas būs tagad, ka mūsu skolā tagad macīsies 'šitie', kas neko nesaprot un viņam galvā ienāk viss kaut kas un kā tad mans bērns jutīsies. Jorpojām ir neizpratne un nezināšana.”
Visgrūtāk ir vecākiem, kuru bērni ir ar invaliditāti - birokrātija, sabiedrības attieksme un nespēja strādāt, jo bērnam jāvelta viss laiks. Apeironā stāsta, ka ļoti daudz ir gadījumi, kur māte un tēvs saka, ka droši vien ir jāmeklē kāda cita dzīves vieta, ārpus Latvijas, jo ir tā, ka tie pakalpojumi, kas ir šīm ģimenēm, ir ārkārtīgi birokratizēti un ir ļoti grūti sasniedzami.”
Valmierā esošās invalīdu biedrība “Atspēriens” valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa saka - vairākos jaunos projektos ir noteikts punkts, ka jābūt plašai pieejamībai, tajā skaitā, arī cilvēkiem ar invaliditāti, bet, aizejot uz jaunām būvēm vai pastaigājoties pa ielu, var noprast, ka tas tiek darīts ķeksīša pēc.
Valmieras invalīdu biedrība “Atspēriens” valdes priekšsēdētāja stāsta: “ Valmierā jau pārsvarā, ja ļoti mēs tā uzrakstam un vairākkārt parunājamies, tad tiek risināti jautājumi, bet ir arī objekti, kurus Valmierā atklāj, kā skaistu vietu, kas mums ir tā saucamais “mežs” (redakcijas piebilde: Valmierā nesen atklāts vairāk nekā miljonu vērtais sporta un aktīvās atpūtas parks "Mežs", kurš izbūvēts 11,15 tūkst. m2 platībā.) Es uzskatu, ka tas nav pieejams visiem. Tas ir pieejams tikai stipriem, veseliem un, protams jauniešiem, un tas ir jauki, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka arī jaunieši un bērni ir ar kustību traucējumiem, jo tur nevienām kāpnēm nav neviena marga. Uz turieni nevar aiziet vai pavadīt kādu kam ir kustību traucējumi. Šis vides objekts ir skaists un jauks, bet viņš nebūs visiem, nav visiem pieejams, kas mani skumdina.”
Valmiera ir viena no kandidātēm 2027. gada Eiropas galvaspilsētai, bet kā uzsver Ilga Mauriņa, vēl daudz kas ir jaizdara, lai cilvēki ar redzes traucējumiem spētu kaut vai pa ielu pastaigāties. Un tas attiecas uz visām pašvaldībām Latvijā - no vietvaru deputātiem 200 tūkstoši iedzīvotāju gaida rīcību.
