Valsts svētku mēnesī, kad godinām mūsu zemes patriotus, savā stāstā dalās madoniete Ingūna. Teju gadu viņa pēta radinieka gaitas darba nometnē Urālos. Kā atzīst, informācijas par tajās ieslodzītajiem ir maz, savukārt tie, kuri izdzīvoja - klusē.

 “1946. gads, ziema. Tiek izgatavotas proklamācijas, kurās vietējie iedzīvotāji tika aicināti sabotēt PSRS AP vēlēšanas, kā arī lapiņas, kurās izteikti draudi pret vēlēšanu iecirkņu pārstāvjiem. Abu šo lapiņu eksemplārus saņēmām un izplatījām arī mēs ar Inti,” - fragments no Ojāra Kalniņa dienasgrāmatas, kas šobrīd, 75 gadus pēc notikušā, nonākusi madonietes Ingūnas Kumsāres rokās. Ints bija vectēva brālis, kurš it kā pazuda Sibīrijā, taču, uzsākot informācijas meklēšanu, atklājās jaunas patiesības.

 “Atradu, ka viņš ir bijis nevis izsūtītais, bet notiesātais pēc slavenā 58. panta. Apsūdzībā bija šo te lapiņu izplatīšana gan skolā, gan pa nakti esot ar medu līmējuši dažādās vietās. Kad viņi to sāka, viņam bija 16 gadi. Esošajā dienasgrāmatā ir rakstīts “mēs esam audzināti patriotiskā garā”, kā arī beigās bija minējums “es nekad nenožēloju, ka neparakstījos uz padomju varu”,” saka Ingūna Kumsāre, Inta Kumsāra brāļa mazmeita.

Būdami zēni, Ints ar Ojāru mežā meklējuši kara trofejas, tās noglabājot pie sevis, lai vēlāk vienkārši pašaudītos, taču tā tikuši pie otras apsūdzības - ieroču glabāšana uzbrukuma nolūkos.   “Lai atklātu, kur ieročus glabāja, Ints tika sists, badināts, tepat Madonas čekā un cietumā Blaumaņa ielā, kas vairs nav cietums, bet ēka ir saglabājusies,” stāsta Ingūna Kumsāre.

Ar Ingūnu tiekamies Ausekļa ielā - vietā, kur abi puiši dzīvojuši, uzsākuši skrejlapu dalīšanu un vēlāk arī arestēti. “Pēc Latvijas arhīva dokumentiem, Ints tika nogalināts savā 20. dzimšanas dienā, tas bija 1949. gads. Tur klejo divas versijas - vai nu uzgrūda koku uz galvas, vai iegrūda upē, zem baļķiem. Pašreiz esmu uzrakstījusi Krievijas arhīvam, tur varētu būt kartiņa no ieslodzījuma vietas un apraksts. Kā arī - es ļoti ceru, ka kādam mājās vēl ir kādas vēstules, dienasgrāmata, vai kāds ir stāstījis, kā tur toreiz bija,” pauž Ingūna Kumsāre.

 “Šo visu ir grūti vākt un grūti lasīt. Saņemot katru dokumentu, man vajag ilgu laiku, lai atietu. Kad es iedomājos, kāda es biju tajā vecumā un tās šausmas, ko viņi izcieta, kā aizstāvējās. Patiešām žēl, ka Intam nebija bērnu, nebija sievas. Tie visi sapņi, visas domas palika kaut kur Ivdeļā, vēl pat neesmu noskaidrojusi nāves vietu. Tie bija forši puiši, pēc lasītā, kuri cienīja savu tautu, cienīja visu un bija gatavi iet līdz galam,” saka Ingūna Kumsāre.

Ingūna atzīst - kamēr nebūs zināmas konkrētas apbedīšanas vietas, viņa turpina cerēt, ka divdesmitgadīgajam Intam toreiz tomēr izdevās aizbēgt.