Pēc diviem gadiem būs Krišjāņa Valdemāra divsimtgade. Vairākiem domubiedriem no dažādām Latvijas vietām ir plāns viņam pasniegt lielu dāvanu – dižgaram veltītu muzeju Valdemārpilī. Lai to paveiktu, aktīvisti sāks ar biedrības “Valdemārs” izveidošanu. Tās dibināšanas svinīgais pasākums aizvadīts Krišjāņa Valdemāra dzimšanas dienā.
Valdemārpils evaņģēliski luteriskajā baznīcā savulaik iesvētīta memoriālā plāksne atmodas laika celmlauzim Krišjānim Valdemāram, tāpēc simboliski viņa 198. dzimšanas dienas notikums sākās tieši tur. Tā dalībnieki atzīst – vērtības, kuras aktualizēja Valdemārs, svarīgas vēl šodien. “Viņš ir ļoti daudz runājis par drosmi, par kopā būšanu. Tādas lietas, kas pēc 200 gadiem ļoti aktuāli. Būt drosmīgiem, būt centīgiem,” saka Karīna Leinberga-Lemberga, Valdemārpils tūrisma un informācijas centra vadītāja.
Karīna Leinberga-Lemberga būs viena no Valdemāram veltītās biedrības dibinātāju kodola. Kopā ar viņu arī SIA “Kolkasrags” vadītājs Jānis Dambītis un Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” padomes priekšsēdētāja. “Krišjānis Valdemārs ir nepelnīti aizmirsts. Viņš ir ārkārtīgi liels un svarīgs cilvēks Latvijai. Tas, ka Krišjānim Valdemāram nav muzeja un mēs nerunājam par viņa vērtībām ikdienā, apzog katru latvieti personīgi,”saka Žanete Grende, Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” vadītāja.
Domubiedru lielais mērķis ir izveidot Valdemāram veltītu vietu, kur sadzīvot vēstures faktiem un liecībām, kur mācīties mūsdienu tehnoloģijas, kur skanētu mūzika, godā tiktu celta amatniecība un rokdarbi, kur satikties un mācīties. Grende: “Es ļoti ceru, ka varēsim nākt ar apjomīgiem skaidrojumiem, rādījumiem, varbūt pat filmu par Krišjāni Valdemāru.”
Fonds “Viegli” jau izveidojis muzejus Imantam Ziedonim un Vilhelmam Purvītim, un viņi sola dalīties pieredzē ar valdemārpilniekiem. Vēlmi līdzdarboties izteikušas arī citas biedrības. Taču esot būtiski, lai reizē muzejs veltīts arī pašai Valdemārpilij, tāpēc palīdzēt sola Žaņa Lipkes memoriāla direktore. “Te pirms tam arī pilsētā dzīvoja ebreji no 17. gadsimta vidus, viņiem te bija sinagogas un mācību iestādes, skolas. Te bija vairāk nekā 90 procenti ebreju līdz Pirmā pasaules kara laikam, pēc tam mazāk. Man liekas, ka tā ir fantastiska vēsture, un viņiem te ir viena no senākajām sinagogām, kāda vispār Baltijā ir. Un ļoti gribētos, lai tā vēsture būtu zināma, un tas jau tikai Latviju padarītu bagātāku, ja mēs zinātu par tām kopienām, kas šeit ir dzīvojušas pirms tam,” saka Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore.
Sinagoga šobrīd tikusi pie jauna saimnieka, kas ļāva ieskatīties iekštelpās un saklausīt cerību nākotnes plānos. Vēsturiskā pasākuma dalībniekiem bija iespēja ar stāstiem izstaigāt mazpilsētu, kas nosaukta dižgara vārdā, un pēcpusdienā domubiedri sāka darbu pie oficiālas biedrības dibināšanas.
