Līdzās pulkveža Oskara Kalpaka dzimtajām mājām “Liepsalas” Madonas pusē Barkavas pagastā saimnieko Belovu ģimene. Ikdiena, kā jau zemniekiem ierasts, paiet apkopjot laukus un rūpējoties par saimniecības lopiņiem, taču pašai saimniecei Birutai ir vēl kāda nodarbe. Tā, kā viņa uzsver, sniedz ne vien prieku acīm, bet vairo arī veselību. Tas ir viņas rožu dārzs, kas sākotnēji tapis vien savam priekam, taču šobrīd to brauc lūkot interesenti no malu malām.
Pamatnodarbošanās saimniecībā “Saulītes” ir graudkopība un lopkopība. Kā stāsta saimniece, gotiņas gan tiekot turētas vien saimniecībā esošo sivēnu dēļ. “Es nebaroju tos mākslīgi, tikai ar pieniņu baroju. Tas atmaksājas,” vedot mani rādīt savu rožu paradīzi, pa ceļam, norādot uz kūti, skaidro Biruta. Un tad jau klāt esam arī viņas rožu daiļdārzā, kur dārza dekoru un arku papildinātas atrodamas vairāk nekā 600 dažādas šķirnes, kopumā krietni pāri tūkstotim stādu, kas rada ne vien košu skatu, bet arī brīnišķīgu smaržu. “Es sāku tikai sev, pat neiedomājos, ka te kādreiz kādu svešu vēl aicināšu. Mani vienkārši pamudināja radi un draugi, sakot - kā var šādu bagātību neparadīt nevienam. Īstenībā jebkurš, kurš ierauga, tas arī saka, ka ir jārāda šīs rozes arī citiem,” stāsta Biruta. Un tā arī aizsācies viņas kā tūristu uzņēmējas stāsts.
Ir skaitītas pat maizes riciņas
Pēc profesijas Biruta ir friziere. Mainot dzīvi pagasta centrā pret saimniekošanu vectēva celtajās mājās laukos, nākas piekopt īstena zemnieka dzīvi. “Man ir cūku ferma, kurā es audzēju mazus sivēntiņus. Man ir 21 sivēnmāte, pie tām darbojos vien pati. Ne dēlu, ne vīru klāt nelaižu. Viņiem savi saimniecības darbi, man – rozes un sivēni. Un tā jau kādu laiku, kopš atnācām no centra uz šejieni. Ja tā godīgi, šo māju man īstenībā iespieda. Radi redzēja, ka es varu, ka es daru un teica “tev ir jānāk un viss”,” stāsta Biruta. “Nav jau tas viegli dzīvot laukos. Es esmu ļoti daudz kam izgājusi cauri, ļoti. Pat maizes riciņas skaitījām tos pirmos gadus, kad atnācām uz šejieni. Visādi gājis,” atzīst saimniece, taču piebilst, ka gēnos pārmatojusi senču darba tikumu. Arī šis rožu dārzs ar lielu apņēmību izlolots vietā, kur savulaik atradusies māja senču senčiem. “Te apakšā ir pamati. Zemīte nav izmantojama nekam citam. Sākumā te bija aizaudzis ar Kaukāza plūmēm kā džungļos. Tad nu nolēmu, ka būs te vieta skaistumam. Rozes rokot, es te visu kaut ko esmu izrakusi - gan akmeņus, gan ķieģeļus, gan klona gabalus. Tikai zeltu neesmu atradusi,” smejas dārza saimniece. “ Acīmredzot mūsu latvieši nav kārojuši pēc tiem zeltiem, bet pēc darba, pēc darba tikuma, pēc tautasdziesmām,” piebilst Biruta, atzīstot, ka arī pašai tuva ir gan dziesma, gan deja, gan kokles spēle un zīmēšana, taču lielākā sirds daļa tomēr pieder rozēm, kuras viņai esot pat daktera vietā.
Rozes dziedina
“Tā tiešām ir, es biju apslimusi un tā pavisam nopietni. Dakteri teica, ka bez zālēm vairs nav iedomājama neviena diena manā dzīve, taču šī smarža, šis skaistums, šī darbošanās ar rozēm mani dziedina. Jā, ir reizes, kad tableti vajag, taču faktiski īstais dakteris ir mans rožu dārzs. Un laikam jau taisnība tiem, kuri stāsta, jo slimāks cilvēks, jo vairāk aizraujas, vairāk padodas un vairāk caur šo dziedinās,” skaļi domā Biruta. “Uz šo mirkli man ir 616 šķirnes, 1114 stādi. Beidzamie gadi ir tādi, ka es ļoti strauji pērku klāt jaunas šķirnes. Apmēram puse ir no vietējiem ražotājiem, bet puse ir tādas, kuras es esmu ieraudzījusi kaut kur un “man vajag, es gribu”, un tad es sūtu no visām pasaules malām. Amerika, Francija, Itālija. Esmu arī pabraukājusi pa citām zemēm, izbaudījusi Austrijas skaisto rožu ziedēšanu, sapratusi- es arī varu tā!” ar pelnītu lepnumu noteic dārza saimniece.
Pret kaitniekiem cīnās ar tabaku un pienu
No koši balta līdz piesātināti bordo tonim te rodamas visu krāsu lielākas un mazākas ziedu karalienes, kas ik dienu prasa Birutas spēku un darbošanos. Taču ar darba prieku vien ir par maz. Lai rozes ziedētu koši, ir jāpārzina to audzēšanas noslēpumi. Tos Biruta apguvusi dažādos kursos, iesaistoties arī rožu audzētāju kustībās. Tur arī gūtas zināšanas, kas veicina dārza košumu visas vasaras sezonas garumā. Pret dažādiem kaitēkļiem Biruta cīnās ar tautas metodēm, gatavojot nātru vai tabakas uzlējumus, savukārt cīņai ar miltrasu labi noderot miglošana ar piena, ūdens un zaļo ziepju maisījumu. Lai rozes ziedētu visu vasaru, svarīga ir pareiza mēslošana un apgriešana. “Labāk rozi samēslot par maz, nevis pārmēslot, tas noteikti jāņem vērā! Arī šī vasara, kas ir tik sausa, man lika būt piesardzīgai ar rožu mēslošanu. Samēsloju vien ar pusi no pērnā gada daudzuma. Re - neesmu kļūdījusies! Svarīgi ir arī tad, kad zied rozīte, atcerēties, ka nedrīkst to mēslot. Tad, kad pārziedēs, vai tad, kad nav vēl saziedējusi, tad droši drīkst! Piemēram, šos pumpurus trīs dienas atpakaļ es apmēsloju,” rādot rozes, kas vēl tikai plauks, stāsta dārzniece. “Otra svarīgākā lieta ir pareiza rožu apgriešana pavasarī. Ja ir kāds bojājums, nevajag žēlot rozi griezt . Arī pēc noziedēšanas. Ja nozied tikai ziediņš, to var izplūkt, taču, ja viss ziedu čemurs, to izgriežu. Svarīgi ir izgriezt pareizi - līdz pieclapītei, kura iziet uz āru, lai jaunie dzinumi neaug uz iekšpusi,” māca Biruta.
Un tā viņa laipni dala padomus ikvienam, kurš atbraucis ciemos, lai iedvesmotos vai vienkārši baudītu viņas dārza skaistumu. Par katru rozi Birutai ir savs stāsts, katrai tā zina arī vārdu. Kā izrādās, Birutas rožū kolekcijā zied arī roze, kurai dots mans - Sandras - vārds. Esot arī viņas mīļākās skolotājas Elīnas Koļesņikovas jeb dzejnieces, rakstnieces Kelīnas Klānas vārdā nosauktā roze. Taču visinteresantāk šķiet tas, ka saimniece pārzina simtiem rožu nosaukumu gan itāļu, gan franču un angļu mēlē. “Man kādreiz bija fenomenāla atmiņa, tagad vairs nav. Bet tas man ir, jā, raksturīgi. Es savulaik dziedāju korī, dziesmu grāmata nebija vajadzīga, tās visas zināju no galvas. Ar dzeju tā grūtāk, bet dziesmas gan. Agrāk es arī telefona grāmatu no galvas zināju, visus ciparus, tagad - rožu nosaukumus, ” smaidot piemetina Biruta, tā vēl vairāk apliecinot, cik svarīgs viņas dzīvē ir šis rožu dārzs.
