Šajās dienās Latvijā ierodas simtiem bēgļu no kara postītās Ukrainas. Pirmā ģimene ieradusies arī Ādažos. Daudzbērnu ģimene, kura apmetusies pie radiem, teic, ka dzimtās mājas atstājuši, lai mazajām meitenēm nevajadzētu redzēt, kā acu priekšā sagrūst ēkas, iepazīt dzīvi bumbu patversmē.

Astoņgadīgās dvīnes Aļona un Poļina, kuru mājas līdz šim bija Ukrainas galvaspilsētā, svešā vieta Latvijā nemulsina. Galvenais, ka šeit virs galvas ir zilas debesis un nedzird sprādzienus. “Kad mamma teica, ka būs brīvdienas, bet būs arī sprādzieni, tad bija bail. Tagad nav bail, nedomāju, ka te būs sprādzieni,” saka Aļona, bēgle no Ukrainas.

Meiteņu mamma ir zobārste un arī psiholoģe, tāpēc centusies ziņu par kara sākumu pateikt pēc iespējas saudzīgāk. Viņu dēļ arī nolemts pamest dzimtās mājas un doties pie radiem uz Kadagu Ādažu novadā. Atšķirībā no vīra, kurš neticējis, ka kaut kas tāds ir iespējams, Jūlijai bažas bijušas. “Mūsu loģika nav Putina loģika. Viņam galvā ir kas pilnīgi cits, mums nevajag censties viņu saprast ar savu civilizēto loģiku. Es sapratu, ka karš būs, tikai neviens negaidīja, ka tik strauji, ātri un briesmīgi,” atzīst Jūlija Solovjova, bēgle no Ukrainas.

Viktors ReTV stāsta, ka 24. februāra rītā vēl nedomājuši par bēgšanu. Sieva vēl aizgājusi pēc kovid balstvakcīnas, bet pats devies uz veikalu. “Vēl nodarbojāmies ar bumbu patversmes iekārtošanu, līdz Jūlija ap četriem teica - nē, tomēr brauksim,” saka Viktors Terjajevs, bēglis no Ukrainas.

“Es ļoti negribēju, lai viņām būtu pieredze ar iešanu uz bumbu patversmi un gaidīšanu, kad beigsies gaisa trauksme,” pauž Jūlija Solovjova.

Stundas laikā ģimene pilsētu pametusi. Līdzi paņemti tikai dokumenti un kaķis, kurš jaunajā mājvietā pagaidām esot labi paslēpies. Ar prātu Jūlija sapratusi, ka vajag paņemt kādas drēbes, bet satraukumā rokas un kājas atsacījušās klausīt. Ģimene cer, ka drīz varēs atgriezties Ukrainā, tomēr jau šobrīd tiekot gaidīts lēmums, kas ļautu meklēt darbu, bet bērniem - skolu. Vecākā meita Oļa atzīst, ka tas būs liels izaicinājums, bet jau sākusi apgūt latviešu valodu.

Tikmēr Gundars, kura mājās ģimene radusi patvērumu, kopā ar draugu atkal devies Ukrainas virzienā. Šoreiz gan ceļš ved uz Rumānijas robežu, kur viņus gaidīs omīte. Iespējams, vēl kāda ģimene. “Omīte arī ir no Kijevas, pēdējā mirklī, pateicoties mazbērniem, uzspēja tikt ārā. Viņa dzīvoja astotajā stāvā, kur lifti ir atslēgti, gaisa trauksmes regulāras. Tā ir neiespējamā misija,” saka Gundars Leonovičs, ādažnieks.

Gundars iesaistījies arī kustībā “Gribu palīdzēt bēgļiem”, tikmēr ģimene teic lielu paldies visiem, kas palīdzējuši un palīdz ukraiņu tautai.

#SIF_NVZ2022