Nupat ogrēniete Maruta Stucka saņēma Ogres Goda novadnieka titulu. Viņa Ogres rajona slimnīcā daudzus gadus bija Anestezioloģijas un Intensīvās terapijas nodaļas vadītāja, savukārt slimnīcā strādāja jau no jaunības – 40 gadus. Maruta stāsta, ka ir vienmēr zinājusi, ka savu ikdienu vēlas saistīt ar medicīnu. “Aizveda kādreiz uz ambulanci vai slimnīcu. Un man patika, ka visi tajā formā – ar tādām stērķilētām cepurītēm. Un man šķita, tas ir nopietni. Medicīna bija mans aicinājums. Pirms mācīšanās medicīnas institūtā vispirms beidzu pirmo medicīnas skolu, kas gatavoja feldšerus un vecmātes. Un pēc tam, kad iestājos institūtā, tad jau mācoties strādāju Ogres ātrajā palīdzībā. Pabeidzot institūtu, protams, ka tā bija mana īstā darbavieta.”

Marutu daudzi arī atcerās kā vienu no pirmajiem Latvijas anesteziologiem. Jo, kad viņa pabeidza mācīties un sāka strādāt, tādu praktiski vēl nebija. “Kad es beidzu, tie bija tie 60-gadi. Anestezioloģiskais dienests tikai sāka attīstīties. Faktiski mēs bijām, kad es pabeidzu kursus, bijām uz pirkstiem saskaitāmi anesteziologi. Pēc tam jau, pateicoties profesoram Andrejevam, kas ir aizgājis aizsaulē, viņš bija tas organizators, kurš anestezioloģisko dienestu noorganizēja. Un līdz ar to tas sāka strauji attīstīties. Operācijas kļuva sarežģītākas, anesteziologi bija vajadzīgi visu diennakti.”

Ogres rajona slimnīcas pārstāve Sigita Kalniņa: “Un laikā, kad nebija pieejamas augstās tehnoloģijas, viņa daudz ko darīja, arī ar rokām elpinot pacientus. Un arī nesaudzējot savu veselību, ieelpojot ēteru un toratānu, ļoti daudziem novada iedzīvotājiem ir spējusi atdot otru dzīvību.”

Maruta ir bijusi arī vairākiem slimnīcas darbiniekiem skolotāja. Un daudzi pasniedzēju atcerās kā stingru un prasīgu, bet arī taisnīgu, iejūtīgu un ļoti sirsnīgu. Sigita Kalniņa: “Daktere Stucka mēģināja mani atrunāt kļūt par anesteziologu. Jo šis darbs ir ļoti smags un stresains. Vērojot, cik viņa enerģiski devās pie pacientiem un tika ar visu galā, tas mani ļoti iedvesmoja.”

Maruta saka: “Man tajā darbā tāda mierīga dzīve faktiski gandrīz nepatika. Tad, kad viss mutuļo, tad, kad viss iet pa gaisu, ka tev ar tādu steigu ir jādomā, ko tu darīsi, kā tu no šīs situācijas tiksies, tas mani uzlādēja.”

Tagad Maruta, esot pensijā, min krustvārdu mīklas, strādā dārzā un pavada laiku ar mazbērniem.