Rudenī, kad gājputni jau bija devušies uz savām ziemošanas vietām, Skultes pagasta Mandegu iedzīvotāji pamanīja, ka apkārtnē joprojām uzturas divi baltie stārķi. Šķitis, ka putniem ir veselības problēmas - vienam traumēta kāja, otram spārns. Bijis skaidrs, ka viņi nekur vairs neaizlidos. Mandegu iedzīvotāja Kristīne Pedere, kura ziemā uzņēmās galveno gādību par putnu barošanu, stāsta, ka oktobra beigās brīnījusies, pamanot stārķus un savu kaimiņieni, kas devusi putniem ēst. “Sākumā domāju, ka gan jau aizlaidīsies, bet pēc tam sapratu - jāpadomā taču loģiski. Stārķi lido projām augustā. Ja viņi te ir palikuši tik ilgi, tad vairs neaizlaidīsies.”
Tā nu izlēmuši stārķiem palīdzēt izdzīvot līdz pavasarim un gādāt putniem barību. “Es teicu, ka jāliek vienā konkrētā vietā, lai viņi jau ieprogrammē sev, ka tur arī jānāk ēst. Un nāca arī! Katru rītu, kā gaismiņa aust, tā stārķīši bija klāt. Vispār jau grūti un sarežģīti - tu esi piesaistījis sev vēl kādu mājdzīvnieku, par kuru tu uzņemies atbildību.” Tiesa, iesaistījušies daudzi vietējie iedzīvotāji. “Veda zivtiņas. Mums pie mājas bija kastīte, kur uzrakstīju “Ziedojums stārķiem”. Bija tādi ziedotāji, kurus es pat nezinu. Tikai paskatos pa logu, ka piestājusi mašīna, izkāpj vīrietis, saliek kaut ko kastītē.”
Ko tad stārķi ēduši? “Vistu mādziņas ēda, kakliņus, kas sadalīti gabaliņos. Un ziemā, salā, visvairāk tieši vistu astītes. Es to nekad nebūtu zinājusi, bet, kad jau par to interesējies, tad viens ko pastāsta, otrs arī.” Paldies par atbalstu barības sagādē jāsaka daudziem cilvēkiem, arī Saulkrastu uzņēmumam “Varita”, kas regulāri piegādājis zivis. Kāds makšķernieks nesis savus lomus, kaimiņi vaicājuši, vai kā netrūkst. “Reizēm vakarā paskatījos, ka nu jau iet uz beigām, ka vajag zivtiņas. Uzreiz bija atvestas, jau pa paciņām safasētas. Fantastiski cilvēki, tiešām - sirdscilvēki,” joprojām aizkustināta ir Kristīne.
Diemžēl pavasari sagaidīja tikai viens no abiem putniem. “Tas, kam bija problēmas ar kāju, tas ziemā, -30 grādos gulēja uz zemes, lai sildītos, un viņam piesala liels ledus gabals.” Kristīne spriež, ka stārķa bepalīdzību izmantojis kāds savvaļas dzīvnieks. “Pēc tam skatījos, ka ir tikai viens palicis.” Kristīne stāsta, ka sazinājušies arī ar savvaļas putnu palīdzības biedrību “Drauga spārns”, vaicājot pēc padoma, kā labāk rīkoties. Bijis ieteikums izmitināt stārķus kādā kūtiņā vai šķūnītī, tomēr tas nav izdevies. “Viņi teica - brauksim, ķersim, bet ir jāpieradina arvien tuvāk, tuvāk, taču stārķis nenāk tik tuvu. Turējās 50-60 metru attālumā. Ja stārķis vēl var palidot, tad nevar noķert.”
Protams, nav bijis viegli nolūkoties, kā putni saluši. “Ziemā sēdēja, trīcēja no sala. Žēl taču! Abi ar vīru gājām, asaras birst, bet ko darīt. Nevari noķert un sasildīt. Mēs sienu vedām un arī no kaimiņmājas salika aiz kūtiņām sienu, lai ir aizvējā. Jā, kad bija vējš, viņi meklēja, kur patverties, bet sienā gan negāja. Nav jau vistas.”
Nu jau putns labu laiku sev barību gādā pats. Izskatās, ka ar to viņam nav grūtību. Vismaz pagaidām stārķis turpat, Mandegu centrā un tuvējā apkārtnē uzturas. Kristīne gan spriež, ka diez vai putns varēs palikt savā dzimtajā ligzdā, jo tai citi saimnieki. “Šī ligzda ir aizņemta, un es domāju, ka viņam būs grūti. Bet tepat blakus ir līdz pusei uzvīta jauna ligzda, un ja viņš būs čakls un atradīs sev otru pusīti, tad viņš varētu tur arī mājot.” Un cerams, ka nākamo ziemu stārķis vairs nevēlēsies pārlaist Latvijā, bet gan dosies uz siltajām zemēm.
