“Sākumā domāju, ka jābrauc Latvija aizsargāt no agresīvā kaimiņa. Izrādās – jādejo,” ar smaidu atceras Andris Rolavs, kad saņēma zvanu no tēta, ka jāpalīdz dzimtenei. Andris dzīvo un strādā Īrijā, dejošanas pieredzes viņam nebija nekādas. Bet nu viņš kopā ar Skrundas senioru deju kolektīvu “Virši” ir viens no svētku dalībniekiem, apgūt deju soļus bijis liels izaicinājums.
Vēl ar nelielu satraukumu un partneres atbalstu, bet dejas “Es redzēju visu jūru” soļi Andrim Rolavam izdodas arvien raitāk. Viņš par savu pusi Latvijā sauc Nīgrandes pagasta Kalnus, kas atrodas Saldus novadā. Bet nu jau kādus 12 gadus Andris strādā Īrijā vadošā amatā kādā pārtikas ražotnē. Dziesmu un deju svētkos nav bijis, arī nav bijis nevienā deju kolektīvā. Līdz šī gada sākumā atskanēja zvans no tēta, kurš dzīvo Kalnos, bet dejot brauc uz Skrundas senioru deju kolektīvu “Virši”, ka kāds dejotājs izgājis no ierindas, tāpēc jābrauc uz Latviju palīdzēt. “Un pilnā nopietnībā saka: “Andri, nu dēls, dzimtene sauc palīgā!” Es domāju, nu ko, lielais agresīvais kaimiņš pārnācis pāri robežai. Es sabaidījos, saku, ja jābrauc, jābrauc, beigās viņš saka – dejot. Es – kā dejot, man nekāda sakara nav,” saka senioru deju kolektīva “Virši” dalībnieks Andris Rolavs.
Jau kādu laiku Kevanā esošais latviešu deju kolektīvs aicinājis Andri dejot, bet viņš vienmēr atteicis. Tad nu pieteicies, lai pirms braukšanas uz Latviju iemācītos dažādus pamatsoļus. Latvijā ieradies vairākas dienas pirms svētkiem. “Mēs pastrādājam tikai divatā, lai parādītu, kādi ir pamatsoļi, kas ir jāzina tajā dejā. Un tad kopā ar kolektīvu jau atkal bija mēģinājumi. Es domāju, ka viņam tiešām liels izaicinājums. Šis kovida laiks mums bija diezgan sarežģīts un grūts, gatavošanās šiem svētkiem bija patiešām grūta. Bet mēs to izdarījām, mēs esam šeit, papildspēki ir ieradušies no visām pusēm,” saka senioru deju kolektīva “Virši” vadītāja Dita Ņuņēvica.
“Diez vai viņš būtu izbaudījis Dziesmu svētku atmosfēru. Meita tā man ir daudzreiz bijusi dziesmu svētkos piedalījusies, bet dēls nekad nebija. Tā nu tā vīzdegunīgi, kā teikt, uz to visu skatījās, bet nu šobrīd, jā, kad dabūja karogu vēl rokās pa Rīgu panest, viņa nacionālā pašapziņa ir tik augstā līmenī,” saka Rolavs seniors.
Arī Andris atzīst, ka gājiens bijis fantastiskām emocijām piepildīts. Un katra diena nāk ar ko vēl neizjustu. “Skatoties, kāds šis deju kolektīvs ir un cik nobrieduši un daudzveidīgi, kā viņi māk atpūsties un kā viņi māk ielikt emocijas visā iekšā. Tas ir tāds maziņš mikrokosmoss šeit notiek. Kad tie daudzie mazie mikrokosmosi savienosies lielajos Dziesmu svētkos, vau, es nespēju iedomāties, kāds sprādziens tur būs.”
Un var droši teikt, ka pēc šiem svētkiem vismaz par vienu dejotāju būs vairāk. Savu nākotni Andris saista ar Latviju. “Latvija – tā ir tēvija, bez tās jau nav latvieša.”
