Barikāžu laika atceres ugunskuri aizvadītajā nedēļā dega daudzviet Vidzemē. Šī tradīcija – ik gadu pulcēties pie ugunskura pagasta centrā – ik gadu ir saglabāta arī Brenguļu pagastā.
“Tādu jautājumu, vai jābrauc, nebija, tas bija skaidrs pēc Lietuvas notikumiem,” to laiku atceras barikāžu dalībnieks Uldis Podnieks. Ar savām atmiņām dalās arī Māris Zvirbulis: “Kolhozs tajā laikā piekrita, ka katru dienu brauca autobuss, katru dienu mainīja cilvēkus, sākumā bija Ulbroka, tad beidzamās dienas bija Ministru kabinets.”
“Es strādāju “Ziemeļu elektriskajos tīklos”, mums bija diezgan liela Tautas frontes grupa, cittautieši mums maz strādāja, atbalsts bija plašs, organizēja arī autobusus, es kādas trīs reizes biju,” par dalību barikādēs stāsta Andris Luste.
“Reāli mēs sapratām, ka ar mums viss kas var notikt, es saliku kabatās zīmītes ar savu vārdu, telefona numuru, jo nevarēja jau zināt, kas notiks ar mums, ja Lietuvā ar tankiem brauc cilvēkiem virsū.” Ilze Dauvarte stāsta, ka spilgtākās atmiņas ir par 13. janvāri, kad pēc manifestācijas kopā ar vīru devušies sargāt televīziju. “Mūs, tos visus, kas tur bija sapulcējušies, grupās veda augšā televīzijā, uz augšējiem stāviem, un mēs skatījāmies, kā no laukiem brauc iekšā smagā tehnika, tas ir vienkārši vārdiem pat neaprakstāms, man tagad pat zosāda no tās sajūtas, kāda bija, kad mēs redzam tās baltās gaismas, kas nāk Rīgā, pa visiem iespējamiem ceļiem, straumēm pilnīgi.”
Būtībā jau tolaik uz barikādēm ir visa Latvija un barikāžu dalībnieki ir arī tie cilvēki, kuri pagastos koordinēja tehnikas un cilvēku plūsmu, kuri strādāja savās darba vietās, veicot arī to kolēģu darbu, kuri bija barikādēs. “Vai tad Valmieras valsts ģimnāzijas skolotāji nedevās uz barikādēm? Teica – vīriem tur jādodas, sievas paliek mājās, bet mēs nepalikām mājās vienkārši, mēs palikām savās darba vietās, jo tiem kungiem taču bija stundas, mums tās stundas ir jānovada, tieši tāpat notiek arī slimnīcā, arī mēbeļu kombinātā.” Valmieras Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Ineta Amoliņa daudz pētījusi šo laiku, viņa uzsver, lai noorganizētu barikādes, liels bija Tautas frontes ieguldījums. “Barikādes nebija haoss, tas tomēr bija pasākums, kas tika gatavots veselu gadu, tas izriet no tā, ka 199o.gada 20.janvārī bija traģēdija Baku, kur tika noslepkavoti 187 cilvēki un ievainoti 600 cilvēki, tajā brīdī arī Latvija mazpamazām saprata, ka Padomju Savienība tik vienkārši izstāties mums neļaus, tas viss gads bija ļoti saspringts, tika izstrādāts, kā tiks aizsargāta Rīga jeb precīzāk – kā tiks aizsargāti stratēģiski svarīgie punkti. Tie nav tikai Rīgā, tie ir Kuldīgā, tie ir Liepājā, pat Valmiera bija tajā X stundā paredzēta vieta, ja nu visi televīzijas un radio torņi ir slēgti, tad Valmiera ir rezerves variants.”
Liels nopelns ir arī toreizējo uzņēmumu un kolhozu vadītājiem, kuri neliedza tehniku un neliedza arī cilvēkiem doties uz barikādēm, bet Inetai Amoliņai ir arī kāds atmiņu stāsts, ka liecina, ka barikādēs līdzdalīgi jutās arī tie, kas nevarēja būt Rīgā. “Zvanīja direktore no Valmieras pansionāta, tobrīd mūsu skolas skolotāji bija sarosījušies braukt, autobuss sarunāts, direktore saka tā – jūs pirms brauciet uz Rīgu, iebrauciet pie mums pansionātā, bet direktors saka tā – mēs steidzīgi, nevaram iebraukt, lūdzu, iebrauciet, mēs jums sagatavojām zupas termosu. Viņa saka – jūs apvainosiet visus iemītniekus, jo visi pansionāta iemītnieki atsakās no savas pusdienu zupas. Viņi saka tā – mēs siltumā izdzīvosim arī bez zupas kausa, bet viņiem tur vajag.
Šogad aprit jau 33 gadi kopš šīm janvāra dienām, kas bija tik būtiskas mūsu tautai.
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par sižeta saturu atbild SIA "VIDZEMES TV".
#SIF_MAF2023
