Kad jaunietis ar garīga rakstura traucējumiem absolvējis skolu, kāds ir viņa tālākais ceļš? Patiesā aina nav iedvesmojoša. Lai arī ir veiksmes stāsti, joprojām šai invaliditātes grupai ir grūtāk atrast darbu nekā cilvēkiem ar citu invaliditāti. Dažādu stereotipu dēļ viņiem arī grūtāk iekļauties sabiedrībā. Šodien Viduskurzemes pamatskolā-attīstības centrā noslēdzās divu dienu vasaras universitāte, kurā tikās speciālo programmu īstenotāji no visas Latvijas, likumu veidotāji un virzītāji, lai diskutētu, kā situāciju mainīt.
Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra rīkotajā vasaras universitātē paneļdiskusija sākas ar veiksmes stāstu – pēc šīs skolas absolvēšanas un iegūtās profesijas galdniecībā Janeks Beļēvičs Talsos izveidojis pats savu amatnieka darbnīcu un veiksmīgi iekļāvies darba tirgū. Skolas direktore Ināra Oļena atzīst, ka situācija ar šīs skolas absolventu tikšanu pie darba uzlabojās tad, kad sākta darba vidē balstīta profesionālā apmācība. “Ja agrāk runājam par diviem trijiem skolēniem, kas veiksmīgi iekļāvās, tad tagad runājam jau par 60% un vairāk.”
Statistika rāda, ka aina nav rožaina. Šobrīd Latvijā ir ap 30 000 cilvēku, kuriem invaliditāte ir garīga rakstura traucējumu dēļ, no tiem strādā nepilni 15%, 5% saņem sociālo pakalpojumu dienas centros vai specializētajās darbnīcās, pārējie nav nodarbināti. Lai arī ir pieejamas subsidētās darba vietas un ir citas iespējas, situācija joprojām neuzlabojas. Ieva Rosne, kurai ir pieaudzis dēls Kristers ar garīga rakstura traucējumiem, uzsver, ka joprojām sabiedrībā ir stereotipi, ka šie cilvēki neko nevar, neprot vai baidās komunicēt ar viņiem. Ieva izveidojusi vietni “Faveo”, kurā palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti atrast viņu spējām piemērotu darbu, jo tādu var darīt arī Kristers. “Dēkam ļoti patīk darboties svaigā gaisā, viņš varētu noteikti tīrīt sniegu, grābt lapas. Viņam patīk ļoti būt atbalstošam. Viņš palīdz, vienmēr parūpējas, lai visiem viesiem ir ieliets ūdens, novāc traukus, saliek traukus mazgāt trauku mazgājamā mašīnā. Tie ir tādi darbi, kurus viņš noteikti var darīt. Cerams, ka tas arī viņam izdosies – atrast kādu vietu, kur viņš to varētu darīt.”
Ieva Rosne uzsver, ka daudz jomas uzlabošanā var izdarīt dažādas organizācijas, bet valsts līmenī būtu jāsakārto, piemēram, pabalstu sistēma, lai to nesamazinātu, kad šāds cilvēks saņem kaut nelielu atlīdzību par savu darbu. Joprojām daudz jāstrādā arī pie sabiedrības izglītošanas. “Vairākas neskaidrības, kas ir normatīvajos aktos un likumdošanā, pie kā šobrīd arī Izglītības ministrijā izveidota darba grupa, lai gan precizētu to, ko zem katra vārda saprotam, tad arī skaidri saliktu, kādā veidā šī profesionālā izglītība var attīstīties tālāk. Otra lieta ir sabiedrības attieksmes maiņa pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,” saka izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša.
Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis: “Šobrīd Nodarbinātības valsts aģentūra veic pilotprojektu, kurā mentori mēģina tieši cilvēkus, kam ir invaliditāte, aizvest līdz darba tirgum un darba devējam. Tas, kas būtu vēl jādara, attīstīt šo mentoringa pakalpojumu visā Latvijā.”
Mentora pakalpojumu plašāk plānots ieviest nākamgad, tiek strādāts arī pie motivācijas programmas uzņēmējiem.
