Zemeņu audzēšana nebūt nav tā vieglākā joma, jo tas ir gan smags darbs, gan jārēķinās ar dabas kaprīzēm, kas tieši šogad bija daudz – gan sals ziemā, gan salnas pavasarī un tam sekojošais sausums. Jaunalūksnes pagasta “Igaunīšu” saimniecībā tam saskata perspektīvu.

“Igaunīšu” saimniece Sintija Ilsjāne zemeņu audzēšanai pievērsās pirms 17 gadiem, vēl būdama skolniece. “Kad man bija 15, gribējās vasarā kaut ko nopelnīt, mamma piešķīra pirmās vagas, stādus. Es sāku darboties. Jau no bērnības patīk zemes darbi, visas saimnieciskās lietas laukos. Tas bija pirms 17 gadiem ar mērķi nopelnīt sev kabatas naudiņu. Tai pašā pavasarī sāku arī nodarboties ar biškopību, tas viss ir paralēli gājis – biškopība, zemenes. Man nav nekad bijis, ka es gribu uz Rīgu vai ārzemēm. Es esmu strādājusi arī ārzemēs, esmu to smago darbu izbaudījusi, šī nav izdzīvošana, šī vairāk ir sirdslieta, patikšana. Tas ir piepildījums, tas ir plusiņš, dzīvojot laukos, lai kādu lieku naudiņu dabūtu klāt.”

Zemenes audzēt šajos pakalnos sāka jau Sintijas vecāki, deviņdesmito gadu sākumā nopērkot Jaunalūksnes pagastā īpašumu. Sintijas tēvs Oļegs Ilsjāns stāsta, ieguldīts daudz darba, lai iekoptu saimniecību. “Šeit nebija ne ceļa, ne elektrības, nekā nebija, džungļi, vienkārši džungļi, nezināja jau arī īsti, kāda te zeme. Kad pirmo reizi uzarām zemi, sapratām, ka te ir traka zeme, māls, ļoti smaga, mēģinājām kaut ko stādīt, nekas neaug, pamēģinājām zemenes, tā kā aiziet, galvenais jau ir, ka ir pieprasījums.”

Zemenes tagad te audzē trīs hektāros, Sintija atzīst, ka sākumā, pārņemot zemeņu audzēšanu un arī sākot nodarboties ar biškopību, ļoti palīdzējis Eiropas Savienības atbalsts. “2015.gadā mums bija Lauku atbalsta dienesta projekts mazajām saimniecībām 15 tūkstošu eiro apmērā. Es varu pateikt, ka man tas noderēja. Sapirkām zemeņu kastes, iegādājāmies polikarbonāta siltumnīcu, arklu, zemes frēzi, plēves ieklājēju, ķerras, daudz dažādus sīkumus sagādājām, ko loģiski nevarējām atļauties pa saviem līdzekļiem. Tas bija patīkams, maziņš atspēriens. Jebkuram es to varu ieteikt, ja ir vēlme, vajag iet un darīt, bet, protams, vajag zināt, ko gribas, jo vienkārši – šodien izdomāšu audzēšu zemenes – laikam īsti neies cauri, vajag sākumā pašam pamēģināt.”

Un tagad jau var teikt, ka zemeņu audzēšanā ir iesaistīta jau visa ģimene, arī vīrs Sandijs Rūlietis. “Mēs ar sievu strādājām vienā darba vietā, viens otram iepatikāmies, sākām dzīvot kopā, apprecējāmies. Ja jau sieva audzē zemenes, kā tad tu neko nedarīsi.”

Šī sezona zemeņu audzētājiem nav bijusi viegla, ziemā sals, tad pavasara salnas un sausums, dažādi kaitēkļi, kas samazināja ražu.

Lai arī nav izraudzīta tā vieglākā saimniekošanas joma, it sevišķi daudz pārbaudījumu šogad, saimnieki zemeņu audzēšanā saredz perspektīvu.

Foto: Freepik; ilustratīvs