Karš Ukrainā daudziem no mums licis pārdomāt savu dzīvi un tās vērtības. Aktrise un skatuves runas pedagoģe Zane Daudziņa savu ikdienu un izjūtas pēc kara sākuma izlikusi uz papīra, dodot iespēju ar tām iepazīties plašam lasītāju lokam. Šodien aktrise viesojās Jēkabpilī, lai dalītos ar jēkabpiliešiem savās pārdomās gan par karu Ukrainā, gan citiem aktuāliem tematiem.
Aktrise, skatuves runas pedagoģe un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore Zane Daudziņa rakstniecībai pievērsās Covid-19 pandēmijas laikā, kad klajā nāca viņas pirmais darbs ar nosaukumu “Dienasgrāmata”. Tā iemantoja tik lielu lasītāju mīlestību, ka Zane turpināja izdot grāmatas arī par citiem tematiem. Tiekoties ar jēkabpiliešiem Krustpils kultūras centrā, Zane Daudziņa dalījās pārdomās gan par rakstīšanu, gan citiem aktuāliem tematiem. Grāmatā “Mans kara gads” aktrise apraksta, kāda ir viņas ikdiena un pārdomas pēc kara sākuma Ukrainā. Viņa atzīst, ka tas ir satricinājis ticību gaišai nākotnei, bet vienlaikus uzsver, ka mēs nedrīkstam krist izmisumā. “Mēs nedrīkstam izsamist, nedrīkstam būt vāji un salūzt. Mums ir jābūt ļoti atbildīgiem par saviem līdzcilvēkiem, jo katra individuāla sabrukšana un katrs individuāls krahs uzreiz ierauj arī pārējos kaut kādā neprognozējamā dzīves mutulī. Cieš visi apkārtējie. Visi tiek pakļauti smagam – būtībā karastāvoklim, tagad jau tādam individuālam. Mums jānotur tas miera bastions sev pārskatāmās robežās. Tā ir mūsu atbildība. Tā es to izjūtu šobrīd.”
Zane Daudziņa pauž pārliecību, ka, palīdzot ukraiņiem, mēs palīdzam arī paši sev. Ir cilvēki, kuri kritizē ziedošanu Ukrainai, jo arī Latvijā ir daudzi trūkumcietēji, bet Zanei par to ir savs viedoklis. “Vajadzētu katram tā godīgi ieskatīties savā sirdī un pateikt: vai tiešām, ja es nenoziedošu tos 100 eiro mēnesī Ukrainai, vai tiešām aiznesīšu tos savai kaimiņienei, kurai ir trūcīgāki apstākļi? Vai tā būs? Visticamāk, tie cilvēki, kuri ziedo Ukrainai, viņi turpina atbalstīt un turēt pie dzīvības un veselības arī savus līdzcilvēkus.”
Šajā sarežģītajā laikā, kad vispirms mieru satricināja Covid-19, pēc tam – karš Ukrainā –, Zanei Daudziņai emocionāli ļoti palīdzēja rakstīšana. “Tas ir bijis mans glābšanas riņķis. Tiešām. Tas, ka es esmu atradusi šo veidu, ka tāda pašrefleksija var ļoti daudz ko salikt pa plauktiņiem pašiem savā dzīvē un savās vērtībās, gluži vienkārši pašam labāk saprast sevi pasaulē un pasauli sevī, tas ir fakts. Un es no sirds iesaku katram, kurš ir kādreiz mazliet aizdomājies, ka varētu rakstīt dienasgrāmatu, tad dariet to! Dzīve neaizpeld bez pēdām. Pēc tam, pašķirot atpakaļ, pat ja mēs to nekur netaisāmies publicēt, tas ir ārkārtīgi interesanti, jo caur tiem vārdiem, ko tu esi pierakstījis, tu pēkšņi sajūti smaržas, garšas, atkal ieraugi to gaismu, to atmosfēru, cilvēkus, ar kuriem tu esi bijis kopā, un tā ir liela bagātība. Tava dzīve nav tik vienkārši aizslaucīta prom. Tev paliek liecība par šo laiku.”
Zane Daudziņa jau raksta nākamo grāmatu – šoreiz bērnības atmiņas par dzīvi komunālajā dzīvoklī, par kolorītajiem kaimiņiem un dažādiem ikdienas notikumiem. Sarunu ar Zani Daudziņu vadīja kultūras žurnāliste Liega Piešiņa, un tikšanās bija viena no aktivitātēm projektā “Grāmata rosina sarunu par aktuālo”.
