Šodien daudzviet valstī norisinājās 1941. gada 14. jūnija atceres pasākumi, pieminot pirms 82 gadiem notikušās represijas. Vairāki atceres brīži notika arī Jēkabpils novadā, viens no tiem – Saukā.
Ar svecīšu un ziedu nolikšanu Saukas pagasta “Lejas Meirānu” mājās ik gadu piemin Latvijas brīvvalsts laika Augstākās tiesas senatoru, Latvijas tiesnešu biedrības priekšsēdi Jāni Skudri. Viņš tika izsūtīts uz Sibīriju 1941. gadā. Gadu vēlāk gāja bojā svešumā, tā arī nekad vairs neieraudzīdams savu ģimenes māju Saukas pagastā. Senatora piemiņai pie ēkas sienas uzlikta piemiņas zīme, bet paši “Lejas Meirāni” ir atgriezušies dzimtas īpašumā. Piemiņas pasākumā piedalījās arī senatora mazmeitas, kuras brīvajos brīžos uzturas senču mājās. Vectēvu viņas nekad nav satikušas, bet sirdī glabā stāstus par viņa likteni. “1940. gadā viņš tika atlaists no darba, tad viņi atbrauca uz laukiem dzīvot. Un 14. jūnijā saņēma no Rīgas ziņu, ka būs nepatikšanas. Vecaistēvs aizgāja uz šķūnīti, slēpās, bet vecmamma ar savām meitām aizgāja pie skolotāja, kas sešus kilometrus no šejienes. Tā viņi no mājām izgāja,” saka senatora Jāņa Skudres mazmeita Tatjana Maļceva.
Varbūt būtu izglābušies, bet vecmamma 17. jūnijā atgriezās mājās, jo govs taisījās atnesties. “Nevar saimniece uz to tā mierīgi skatīties. Viņa atnāca. Kā viņa ienāca, tā mašīna iebrauca. Tad viņa pateica, kur tie bērni, lai atved, aizbrauca bērniem pakaļ. Aizsūtīja, lai vectēvam izstāsta, ka viņus ved prom. Vectēvs, protams, atnāca līdzi ar ģimeni braukt. Viņus smagajā uz Daugavpili aizveda, pa ceļam bija briesmīgi, jo tur vecmammai ar trim bērniem histērija uznāca no sērijas – šaujiet mūs visus tepat nost,” saka senatora Jāņa Skudres mazmeita Vera Mihejeva.
Lai gan sākumā bija teikts, ka visi varēs palikt kopā, tā nenotika. Ģimene tika izšķirta, māte un meitas nekad vairs nesatika vīru un tēvu. Jāni Skudri diennaktīm ilgi pratināja, apsūdzot viņu par darbošanos teroristu grupā. Mihejeva: “1942. gadā viņš nometnē bada nāvē nomira, pāris nedēļas ātrāk, bet sarakstā uz nošaušanu. Tad, kad viņš jau bija miris. Kaut kā vajadzēja norakstīt tos cilvēkus. Un vecāmamma ar bērniem… Viņus izsēdināja... šausmīgi ilgi uz kuģa, nīkoļoja daudzos Krievijas Sibīrijas ciematos, jo ešalons sūtīja uz karu. Priekš kam? Kaut kur var pagulēt. Kad viņus izsēdināja tundrā, klajā laukā sievietes ar bērniem jautāja – kā mēs šeit dzīvosim? Viņām pajautāja – vai tad jūs šeit dzīvot atveda? Bija latvietes un Pievolgas vācietes. Tā viņi līdz šim brīdim turas kopā, kas dzīvi palika. Sievietes zemnīcas sacēla, līdz ziemai. Tur ziema ātri nāk. No rītiem vecāmamma teica – bērnus izlaist nevar, uzvilkt nav ko. Viņi gulēja, no rītiem mammas pirmās cēlās, ar slotiņu sniegu noslaucīja no bērniem.”
Ģimenei paveicās, jo Jāņa sievu uzaicināja strādāt par grāmatvedi, pēc tam dzīve kļuva vieglāka. Tatjana un Vera piedzima izsūtījumā, bet vēlāk ģimene atgriezās Latvijā. Padomju gados senču mājās bija ierīkota gan ciema padome, gan bibliotēka un pat ambulance, bet pēc neatkarības atgūšanas mājas atgriezās dzimtas īpašumā.
#SIF_MAF2023
