Rankas pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma centrs Rēveļos ir viena no tām vietām, kur pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tika uzņemti kara bēgļi, nu jau kopā būs sagaidīta kara otrā gadadiena. Pirmie kara bēgļi, kā stāsta centra vadītāja Daiga Melberga, te ierodas 2022. gada maijā. “Atbrauca mums pirmā ģimene, tā bija sieva ar vīru, un viņiem bija suns un pieci kaķi, mēs bijām ļoti pārsteigti, jo par tiem dzīvniekiem nezinājām, bet sapratām, ka ir jāpalīdz viņiem.”

Svetlana Timošenko, kura devās bēgļu gaitās ar saviem mājdzīvniekiem, stāsta, ka pat nebija divu domu, ka mīluļi varētu palikt Ukrainā, taču, protams, tas bija risks doties ceļā ar suni un pieciem kaķiem, tāpēc viņa ir ļoti pateicīga Latvijas cilvēkiem par palīdzību. “Kolīdz pārbraucām robežu, uzreiz jau robežsargs prasa, vai jūs zināt, kur un pie kā braucat, mēs atbildām, ka nezinām, viņš mūs mierina – nepārdzīvojiet, iedošu brīvprātīgo palīgu telefonu. Sazvanījām.

Mēs atbraucām šurp, bet te Daiga mūs sagaida, apskauj, mēs neko tādu negaidījām, viņa mūs, svešus cilvēkus, sagaidīja tā, kā māte bērnus, tāda sajūta, ka sen būtu pazīstami.”

Svetlana ir priecīga, ka izdevies ir tepat netālu “Ķelmēnu” ceptuvē atrast darbu. “Maizi cepu, baltmaizi, iemācījos, mums ir jauka saimniece un brīnišķīgs kolektīvs.”

Tomēr nekur jau nepazūd atmiņas par pieredzēto Ukrainā, Svetlana, viņas māsa Jeļena un māte Ļubova stāsta, ka četrus mēnešus nācies nodzīvot okupācijā. “Zaldāti atnāca, tanki bija izvietoti blakus mājai, viņi staigāja pa mājām, bet man vīrs smagi slims, viņi saka, lai braucam prom, jo būšot smagas kaujas, bet kur mēs varam aizbraukt,” atceras Ļubova Timošenko, savās atmiņās dalās arī Jeļena.

“Krievi savus ieročus novietoja tieši pie mājas, trīs četras reizes dienā no tiem šāva. Tur bija ļoti briesmīgi.”

Bet vēl smagāka pieredze ir Linai Drobotovai, jo viņa ir no Mariupoles, viņai nācies piedzīvot gan smagās apšaudes, gan blokādi, kad trūkst pārtikas, dzeramā ūdens. “Vācām sniegu, dzērām ūdeni no radiatoriem. 8. martā mums bija svētki, jo Mariupolē pamatā jau ir silts klimats, bet todien sniga, tad mēs vācām, cik vien varējām, sniegu. Bija mums tāds laiks, kad neēdām vispār, bija saglabājušās rozīnes. Tās devām bērniem. Pašiem varbūt sausiņš dienā. Paši pirmie nomira tie, kam bija nepieciešamas zāles, insulīns, otrie mira vecie cilvēki. Mariupole – tā ir līķu pilsēta, tagad atjaunotā 10. skola, ko viņi reklamē, tur bija kapsēta.”

Linai ceļš uz Latviju bija vēl jo smagāks, jo bēgļu gaitās viņa devās ar savu 90-gadīgo māti. “Man ir veca mamma, viņai ir demence, te atbraucot, es pati ar visu netiktu galā, paldies visiem, kas palīdzēja. Man bija tante Mariupolē, viņu neizveda. Viņa, lai arī gados jaunāka, nomira no aukstuma, jo apkures nebija.”

Rēveļos patvēruma meklētājiem, kā stāsta Daiga Melberga, gan cenšas palīdzēt, gan kopīgi rīkot dažādus pasākumus, lai domas par notiekošo dzimtenē nebūtu tik sāpīgas. “Cits citu atbalstām un iesaistām, jūtam līdzi, vēl pagājušajā vasarā mēs izveidojām minidārzu ukraiņiem, mērķis bija tas, lai viņiem ir, ar ko nodarboties, un saprotiet, ka tas mirklis, ka tu to visu organizē, aizmirstas tās rūpes, aizmirstas sāpes. Tas bija tas, kur cilvēkiem rast mieru.”

Ukraiņi, kuri patvērumu raduši Rēveļos, atzīst, lai cik labi šeit viņi netiktu uzņemti, gribas mājās, kaut arī tur vairs nav, kur atgriezties. “Mariupoles vairs nav, es to vairs neredzu kā pilsētu. Tā ir kapsēta, bet uz Ukrainu, jā, gribas,” saka Lina Drobotova. Arī Svetlana Timošenko neslēpj, ka ļoti vēlas atgriezties. “Uz mājām vienmēr gribas, 50 gadi taču tur nodzīvoti, māja mums ir izpostīta, bet vienalga velk atpakaļ.”

Ukraiņu sievietes arī neslēpj, ka ir bažas par kara iznākumu, taču tomēr tic un grib ticēt, ka reiz varēs atgriezties dzimtenē.